Labirinta gūstā

Tomass uzlēca mugurā Deiva sagūstītājam un centās at­svabināt zēnu no radījuma tvēriena, cerot, ka tas cīnīsies pre­tī. Terēzas kliedziens viņa smadzenēs bija tik skaļš, ka atgādi­nāja galvaskausā ietriektu dunci. Zēnam uzklupa trīs bēdneši reizē, no visām pusēm stiepjot savas garās spīles, knaib­les un dzeloņus. Tomass ar rokām un kājām atgaiņājās no metāliskajiem taustekļiem un spārdīja pulsējošo, ļumošo miesu viņš gribēja tikt sadzelts, nevis notverts kā Deivs. Bēdneši uzbruka aizvien neatlaidīgāk un drīz viņa ķermeni caururba dedzinošas sāpes adatu dūrieni vēstīja, ka iecerē­tais ir panākts. Tomass iekliedzās un spārdoties un plosoties tagad jau centās izrauties no briesmoņu aplenkuma. Lecot un apmetot kūleni, viņam tas izdevās. Asinīs bangoja adrenalīns. Tomass uzkārpījās kājās un ar pēdējiem spēkiem metās bēgt.

Tiklīdz zēns vairs nebija sasniedzams bēdnešu taustek­ļiem, tie meta mieru un turpināja ceļu uz Labirintu, pazūdot starp pelēkajām akmens sienām. Tomass sabruka zemē un sāpēs iekunkstējās.

Mirkli vēlāk klāt piesteidzās Ņūts, Čaks, Terēza un vēl pāris klajumnieku. Ņūts satvēra Tomasu aiz pleciem, uzslēja sēdus un pabāza rokas zem padusēm. Ņemiet viņu aiz kā­jām! Ņūts iesaucās.

Pasaule Tomasa acu priekšā sāka peldēt, viņam reiba galva un šķebināja. Kāds Tomass nespēja saskatīt, kas, paklausīja Ņūta pavēlei: viņu stiepa pāri pagalmam, iekšā izpostītajā Mājoklī, ienesa istabā un noguldīja uz dīvāna. Pa­saule turpināja ņirbēt un ļodzīties.

-    Ko tu darīji?! Ņūts kliedza viņam sejā. Kā tu varēji rīkoties tik stulbi?!

Tomasam kaut kas bija jāsaka, pirms viņš zaudēja samaņu.

-    Nē… Ņūt… tu nesaproti.

-    Apklusti! Ņūts viņam uzbļāva. Pietaupi spēkus!

Tomass juta, kā no ķermeņa norauj apģērbu, pārbauda

rokas un kājas, meklē ievainojumus. Viņš izdzirdēja Čaka balsi un par spīti sāpēm jutās labāk, zinot, ka draugam nekas nekaiš. Kāds no medbrāļiem teica, ka viņš sadzelts vismaz desmit vietās.

Dīvāna kājgalī parādījās Terēza un ar roku paspieda viņa labo potīti. Kāpēc, Tom? Kāpēc tu to darīji?

Jo… Tomasam pietrūka spēka, lai sakoncentrētos.

Ņūts skaļi pieprasīja bēdu serumu, un pēc brīža Tomass sajuta adatas dzēlienu apakšdelmā. No dūriena vietas ķerme­ni izplatījās mierinošs siltums, kas acumirkli mazināja sāpes. Taču pasaule ap viņu turpināja grūt un irt pa vīlēm, un zēns saprata, ka jau pēc pāris sekundēm tā pazudīs pavisam. Telpa griezās kā karuselī, aizvien ātrāk un ātrāk, krāsas saplūda cita ar citu. Bija jāsaņem visi spēki, lai vēl kaut ko pateiktu, pirms tumsa aprija viņa apziņu.

-    Neuztraucieties, Tomass čukstēja, cerēdams, ka kāds viņu dzird. Es to darīju tīšām…

47. nodaĻa

t

Pārvēršana laupīja Tomasam jebkādu izpratni par laiku.

Tā iesākās līdzīgi viņa vissenākajai atmiņai par pamošanos Kastē tumsā un aukstumā. Taču šoreiz Tomass nejuta savu ķermeni. Viņš peldēja tukšumā, lūkojoties melnā bezgalībā, neko neredzot, nedzirdot, nesaožot. Šķita, kāds bija atņēmis viņam visas piecas maņas un atstājis karāties bezsvara stāvoklī.

Laiks bija apstājies. Bailes pārauga ziņkārē, tā pārvērtās garlaicībā.

Beidzot pēc nenosakāmi ilgas gaidīšanas kaut kas sāka mainīties.

Vispirms tumsā sacēlās vējš, nejūtams, bet sadzirdams. Tālumā parādījās balts miglas virpulis rotējoša dūmu vēr­pete, kas izstiepās garā piltuvē un auga aizvien lielāka, līdz viņš vairs neredzēja ne tās sākumu, ne beigas. Tad Tomass sajuta vēja brāzmas, kuras viesulis iesūca sevī. Tās pūta vi­ņam gar muguru, purināja drēbes un matus kā vētras pluinītus karogus.

Biezais miglas stabs satraucošā ātrumā tuvojās Toma­sam vai Tomass tuvojās tam bija grūti pateikt. Pirms pāris sekundēm viņš vēl spēja skaidri saskatīt piltuves formu, bet tagad redzēja vairs tikai baltu miglas sienu.

Un tad tā aprija viņu: migla piesātināja prātu, domās ie­plūda atmiņas.

Viss pārējais pārtapa sāpēs.

48. NODAĻA

r

-    Tomas?

Kāds tālumā sauca viņa vārdu. Skaņa bija neskaidra, iz­kropļota, kā atbalss gara tuneļa galā.

-    Tomas, vai tu mani dzirdi?

Viņš negribēja atbildēt. Brīdī, kad ciešanas kļuva neiztura­mas, Tomasa prāts bija atslēdzies, un viņš baidījās, ka, atgūstot samaņu, sāpes varētu atgriezties. Zēns juta gaismu otrpus plak­stiņiem, bet zināja, ka tos atvērt būtu mokoši, un neko nedarīja.

-    Tomas, te Čaks. Vai tu esi dzīvs? Lūdzu, nemirsti, vecīt.

Pēkšņi viss ar joni atgriezās smadzenēs. Klajums, bēdne-

ši, serums, Pārvēršana. Atmiņas. No Labirinta nebija izejas. Viņu vienīgā iespēja bija kaut kas neiedomājams. Kaut kas biedējošs. Viņu pārņēma dziļš izmisums.

Ievaidējies Tomass ar mokām pavēra plakstiņus. Viņam pretī lūkojās Čaka tuklā seja un baiļu pilnās acis. Taču tās tūlīt iemirdzējās un biedrs atplauka smaidā. Par spīti visam, par spīti tam, cik viss bija draņķīgi, Čaks smaidīja.

-     Viņš pamodās! zeņķis iebļāvās, lai gan telpā nebija neviena cita. Tomass pamodās!

Čaka balss bija tik skaļa, ka Tomass saviebās un ļāva plakstiņiem aizvērties. Čak, vai tev tiešām tā jābļauj? Es nejūtos pārāk labi.