Labirinta gūstā

Nākamās pāris stundas Tomass un Minjo pavadīja, pētī­dami katru Labirinta stūri, taustīdami sienas un kāpdami pa liānām dažādās vietās. Viņi neatklāja neko jaunu, un Tomass pamazām sāka zaudēt cerību. Vienīgais interesantais atra­dums bija kārtējā savādā plāksne ar uzrakstu Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. Minjo tai nepievērsa nekādu uzmanību.

Zēni ieturēja vēl vienu maltīti un turpināja meklējumus. Tie bija neauglīgi, un Tomass pamazām samierinājās ar neizbē­gamo nebija nekā tāda, ko viņi vispār varētu atrast. Kad pie­nāca vārtu aizvēršanās laiks, viņš sāka lūkoties apkārt pēc bēdnešiem, bažīgi sastingstot pirms katra pagrieziena. Drošības pēc zēni izvilka nažus, bet līdz pusnaktij neviens tā ari neparādījās.

Tad Minjo pamanīja bēdnesi pazūdam aiz stūra gaiteņa galā, bet tas vairs neatgriezās. Pusstundu vēlāk Tomass pa­manīja vēl vienu, kurš rīkojās tieši tāpat. Vēl pēc stundas cits bēdnesis aiztraucās viņiem gar pašu degungalu, pat nepalē­ninājis gaitu. Tomasu gandrīz ķēra trieka.

Zēni turpināja ceļu.

-    Man liekas, ka tie ar mums spēlējas, Minjo pēc brīža teica.

Tomass atskārta, ka jau kādu brīdi atmetis roku sienu pārmeklēšanai un drūmā nolemtībā velkas atpakaļ Klajuma virzienā. Izskatījās, ka arī Minjo ir padevies.

-    Kā tu to domā? Tomass vaicāja.

Uzraugs nopūtās. Man šķiet, Radītāji vēlas mums pa­teikt, ka izejas nav. Pat sienas beigušas pārvietoties, it kā tā būtu kāda stulba spēle, kura tuvojas noslēgumam. Un viņi grib, lai mēs to darām zināmu arī pārējiem Klajumā. Varu saderēt: kad atgriezīsimies, bēdneši būs aizstiepuši vēl kādu no mums, tāpat kā pagājušonakt. Es domāju, Gallijam bijusi taisnība tie vienkārši turpinās mūs nogalināt citu pēc cita.

Tomass neatbildēja, bet saprata, ka Minjo vārdos ir rūgta patiesība. No vājās cerības, ar kādu viņš no rīta bija devies Labirintā, jau sen nebija ne miņas.

Iesim atpakaļ, Minjo noguris teica.

Tomasam nepatika atzīt sakāvi, bet viņš piekrītoši pamā­ja. Izskatījās, ka vienīgā klajumnieku cerība bija kods; viņš apņēmās turpmāk veltīt visus savus spēkus tikai tam.

Zēni klusēdami devās uz Klajumu. Atceļā viņi vairs nesa­stapa nevienu bēdnesi.

45. NODAĻA

r

Spriežot pēc pulksteņa, bija jau vēls rīts, kad Tomass ar Minjo pa Rietumu vārtiem atgriezās Klajumā. Tomass jutās tik noguris, ka būtu ar mieru turpat uz vietas apgulties un brītiņu nosnausties. Viņi bija pavadījuši Labirintā apmēram divdesmit četras stundas.

Pārsteidzoši, bet par spīti pelēkajām debesīm un tam, ka viss juka un bruka, dzīve Klajumā nebija apstājusies rušķi rosījās Dārzos, gaļinieki baroja lopus, būvnieki laboja bēdnešu apskādēto Mājokli. Drīz Minjo un Tomasu pamanīja kāds klajumnieks un paziņoja par to Ņūtam, kurš skriešus ieradās viņus sagaidīt.

Jūs esat pirmie, kas atgriezušies. Kā gāja? Ņūts vaicā­ja, piesteidzies pie nomocītajiem skrējējiem. Tomasam sirds vai lūza, redzot viņa acīs bērnišķīgas cerības dzirksti. Ņūts acīmredzot domāja, ka viņi atraduši kaut ko svarīgu. Sa­kiet, ka jums ir labas ziņas.

Minjo nedzīvi vērās kaut kur pelēkajā tālumā. Nav, viņš novilka. Tas stulbais Labirints ir viens liels joks.

Ņūts apjucis paskatījās uz Tomasu. Par ko viņš runā?

-      Minjo vienkārši ir vīlies, Tomass atteica, gurdeni paraustījis plecus. Mēs neatradām neko jaunu. Sienas nav kustējušās, jaunu izeju nav, viss ir tāpat kā vienmēr. Vai bēdneši šonakt atgriezās?

Pār Ņūta seju pārslīdēja ēna. Brīdi klusējis, viņš pamāja.

-    Jā. Tie notvēra Ādamu.

Tomass nepazina nevienu ar tādu vārdu un sajutās vai­nīgs, ka ziņa viņu neapbēdina. Atkal tikai vienu, viņš nodo­māja. Varbūt Gallijam bija taisnība.

Ņūts grasījās teikt vēl kaut ko, bet Minjo pēkšņi neiztu­rēja un uzsprāga.

-     Bļāviens, kā man tas ir noriebies! Uzraugs nospļāvās efejās, dzīslām uz kakla piebriestot. Apnicis! Man pietiek. Viss velti! Minjo nikni nosvieda savu mugursomu zemē. Nav nekādas izejas, nekad nav bijusi un nekad nebūs. Ar mums ir cauri.

Tomass satraukti noraudzījās, kā Minjo aizslāj uz Mājok­ļa pusi. Nu gan vairs nebija labi ja Minjo tagad padosies, viņi būs pamatīgās ziepēs.

Ņūts, neko neteikdams, atstāja Tomasu vienu. Zēns stāvēja kā iemiets, rīkle bija izkaltusi. Gaisā, biezs un smacīgs kā vakar­dienas dūmu mākonis virs Karšu telpas, mutuļoja izmisums.

Pārējie skrējēji atgriezās nākamās stundas laikā. Bija no­protams, ka arī tie neko nav atraduši un beigās padevušies.

Visapkārt redzēja drūmas sejas, vairākums klajumnieku bija pametuši savus dienišķos pienākumus.

Tomass saprata, ka viņu pēdējā cerība ir Labirinta kods. Tam katrā ziņā bija kāda nozīme. Brīdi bezmērķīgi klīdis ap­kārt, klausoties pārējo skrējēju stāstos, Tomass beidzot saņē­mās un nokratīja izmisumu.

Terēza? Viņš, aizvēris acis, it kā tas varētu palīdzēt, mēmi vaicāja. Kur tu esi? Vai jums izdevās kaut ko noskaidrot?

Pagāja ilgs klusuma brīdis. Tomass gandrīz padevās un nodomāja, ka nekas nav sanācis.

Ko? Tom, vai tu kaut ko teici?

Jā, viņš atbildēja, priecīgs, ka izdevies atjaunot sakarus. Tu mani dzirdi? Vai es pareizi to daru?