Labirinta gūstā

-    Tomij, mierinošā balsī ierunājās Ņūts, Minjo ir tais­nība. Ejiet un dariet savu darbu, švaļi. Es pieaicināšu dažus klajumniekus, kuriem var uzticēties, un turpināšu bez jums. Ņūts pirmoreiz izklausījās pēc patiesa līdera.

-    Es arī palikšu un palīdzēšu Ņūtam, pievienojās Terēza.

Tomass paskatījās uz meiteni. Tu esi droša? Viņam

neganti kārojās būt pirmajam, kurš izdibina kodu, bet bija jāpiekrīt, ka Ņūtam un Minjo ir taisnība.

Terēza pasmaidīja un sakrustoja rokas. Ja runa ir par slepena koda atšifrēšanu, salīdzinot neskaitāmas sarežģīta labirinta kartes, šādam uzdevumam, esmu diezgan droša, ir nepieciešamas meitenes smadzenes. Viņas smaids pārvēr­tās smīnā.

-    Nu, ja tu tā saki. Tomass arī sakrustoja rokas un smai­dīdams skatījās pretī, pēkšņi atkal vairs nevēlēdamies nekur iet.

-     Domāts darīts! noteica Minjo un pagriezās uz dur­vju pusi. Viss būs vislabākajā kārtībā. Ejam! Skrējējs sāka kāpt augšup pa kāpnēm, bet apstājās, jo saprata, ka Tomass viņam neseko.

-    Neuztraucies, Tomij, sacīja Ņūts, tavai draudzenei nekas nenotiks.

Vienā mirklī Tomasa prātam izskrēja cauri miljoniem domu: nepacietīga vēlme pēc iespējas ātrāk atklāt kodu, mul­sums par to, kā Ņūts raudzījās uz viņu un Terēžu, alkas uzzi­nāt, ko viņi šoreiz atradīs Labirintā, un, protams, bailes.

Bet Tomass pastūma to visu malā. Neatvadījies viņš se­koja Minjo augšup pa kāpnēm.

Tomass palīdzēja Minjo sapulcināt visus skrējējus, lai pa­vēstītu tiem par jaunumiem un sagatavotu lielajam izaicināju­mam. Viņu izbrīnīja tas, cik atsaucīgi pārējie reaģēja uz domu, ka beidzot pienācis laiks padziļināti izpētīt Labirintu un palikt tajā laukā visu nakti. Spītējot bailēm un satraukumam, Tomass piedāvājās uzņemties vesela sektora izpēti, bet uzraugs to no­raidīja. Viņiem jau esot astoņi pieredzējuši skrējēji šim uzde­vumam. Tomasam atkal būs jāskrien kopā ar Minjo zēns gandrīz nokaunējās par to, cik ļoti atvieglots sajutās.

Skrējēji iekrāva mugursomās vairāk pārtikas nekā paras­ti nebija zināms, uz cik ilgu laiku viņi būs prom no Klaju­ma. Neskatoties uz bailēm, Tomass juta arī zināmu pacilājumu varbūt šī patiešām bija tā diena, kad viņiem izdosies atrast izeju.

Abi zēni pie Rietumu vārtiem jau iesildījās skriešanai, kad pie viņiem atvadīties pienāca Čaks.

Es skrietu ar jums, zeņķis teica uzspēlēti līksmā bal­sī, bet negribu iet bojā šaušalīgā nāvē.

Tomass iesmējās, pārsteigdams pats sevi. Paldies par uzmundrinošiem vārdiem.

-     Esiet uzmanīgi. Prieks Čaka balsi pazuda un tā vie­tā ieskanējās neviltotas rūpes. Es tiešām labprāt palīdzētu jums, ja varētu.

Tomass bija aizkustināts viņš nešaubījās, ka Čaks no tiesas dotos Labirintā, ja tas būtu nepieciešams. Paldies, Cak. Mēs noteikti uzmanīsimies.

-    Ar uzmanīšanos mēs nekur tālu neesam tikuši, Minjo ierūcās. Tagad neatliek nekas cits kā riskēt. Visu vai neko.

-    Nu tad skrienam. Tomasa pakrūtē riņķoja tauriņi, vi­ņam gribējās beidzot sākt kustību, lai vairs nebūtu jādomā ne par ko citu. Galu galā Klajumā ar atvērtiem vārtiem bija tikpat bīstami kā Labirintā.

Šī doma gan nebija pārāk mierinoša.

-    Jā, Minjo piekrita. Skrienam.

-     Labi, Čaks teica, paskatījies uz savu kurpju purnga­liem, tad atkal uz Tomasu. Lai jums veicas. Ja tava meitene sāks pēc tevis ilgoties, samīļošu viņu tavā vietā.

Tomass nobolīja acis. Viņa nav mana meitene, šmurguli!

-     Oho, Čaks iesaucās, tu jau sāc lamāties kā Albijs. Bija skaidri redzams, ka zeņķis par visu varu cenšas ne­izrādīt, cik ļoti viņu biedē pēdējo dienu notikumi, taču acis nemeloja. Nē, nopietni, vēlu jums veiksmi.

-     Paldies, tas mums ļoti daudz nozīmē. Nu bija Minjo kārta nobolīt acis. Atā, švali.

-    Jā, atā, Čaks nomurmināja un pagriezies devās prom.

Tomasu pēkšņi pārņēma skumjas ļoti iespējams, ka viņš vairs nekad neredzēs ne Čaku, ne Terēžu, ne kādu citu. Viņam gribējās uzmundrināt nabaga puiku. Neaizmirsti, ko es tev apsolīju! Tomass skaļi iesaucās. Es nogādāšu tevi mājās!

Čaks paskatījās atpakaļ un pacēla īkšķi. Viņa acīs mir­dzēja asaras.

Tomass atbildēja ar diviem paceltiem īkšķiem; tad abi ar Minjo uzmeta plecos mugursomas un ieskrēja Labirintā.

44. NODAĻA

t

Tomass un Minjo neapstājās, iekams nebija veikuši vismaz pusi distances līdz pēdējam Astotā sektora strupceļam. Zēni skrēja labā ātrumā Tomass priecājās par savu rokaspulksteni, kas zem nemainīgi pelēkajām debesīm izrādījās īpaši no­derīgs. Diezgan ātri kļuva skaidrs: kopš iepriekšējās dienas Labirintā nekas nav mainījies. Sienas atradās tieši turpat kur vakar. Veikt pierakstus un griezt liānas vairs nebija nekādas va­jadzības: viņu vienīgais uzdevums bija sasniegt galapunktu un doties atpakaļ, pa ceļam meklējot kaut ko iepriekš nepamanītu vienalga, ko. Minjo pārtraukumam atvēlēja veselas divdes­mit minūtes; kad tās pagāja, zēni turpināja ceļu.