Labirinta gūstā

Vēl viens klusuma bridis, šoreiz ilgāks. Tev taisnība.

Man šķiet, mēs to darīsim jau šonakt. Atnāc, un es tev pa­stāstīšu vairāk.

Būšu klāt pēc pāris minūtēm.

Tomasa kuņģis sarāvās čokurā. Viņš tikai tagad sāka līdz galam aptvert, ko bija ierosinājis par ko Ņūts šobrīd cen­tās pārliecināt uzraugus. Viņš zināja, ka tas ir bīstami, bet visšausminošākā bija doma, ka viņiem nāksies pa īstam cī­nīties ar bēdnešiem nevis vienkārši bēgt no tiem. Absolūti labākajā gadījumā bojā ietu tikai viens no zēniem bet arī par to viņi nevarēja būt pārliecināti. Varbūt Radītāji būs pār­programmējuši bēdnešus tādā gadījumā iznākums nebija prognozējams.

Tomass centās par to nedomāt.

Terēza atrada viņu ātrāk, nekā Tomass bija gaidījis. Viņa apsēdās cieši blakus zēnam, lai gan uz sola bija gana daudz vietas, un paņēma viņa roku savējā. Tomass sažņaudza Terēzas plaukstu tik stipri, ka tas droši vien viņai bija sāpīgi.

Stāsti, meitene teica.

Un Tomass stāstīja, vārdu pa vārdam atkārtojot visu, ko bija teicis uzraugiem. Redzot satraukumu un šausmas Terēzas acīs, viņam sažņaudzās sirds. Par plānu ir viegli runāt, pabeidzis atstāstu, zēns teica, bet Ņūts domā, ka mums jā­dodas jau šonakt. Tagad tā vairs nešķiet tik laba ideja. Viņu īpaši biedēja doma par Čaku un Terēžu Labirintā Tomass jau bija sastapies ar bēdnešiem aci pret aci un pārāk labi zi­nāja, kā tas ir. Viņš vēlējās, kaut spētu aiztaupīt draugiem šo briesmīgo pieredzi, bet zināja, ka tas nav iespējams.

-    Mēs to varam, Terēza klusu teica.

Meitenes balss tikai darīja Tomasu vēl nemierīgāku.

-    Velns parāvis, es baidos.

-    Velns parāvis, tu esi cilvēks. Tev ir jābaidās.

Tomass neatbildēja, un ilgu laiku abi vienkārši sēdēja, sa­devušies rokās, neteikdami ne vārda ne domās, ne skaļi. Viņš sajuta kaut ko līdzīgu mieram un centās izbaudīt to, cik vien ilgi bija iespējams.

53. NODAĻA

r

Tomass gandrīz sajuta vilšanos, kad Sapulcei pienāca beigas. Ieraudzījis Mājokļa durvīs Ņūtu, viņš apjauta, ka par mieru un atpūtu tagad varēja aizmirst.

Uzraugs pamanīja viņus un pieklibodams ātrā riksītī me­tās šurp. Tomass instinktīvi palaida vaļā Terēzas plaukstu. Ņūts apstājās viņu priekšā, sakrustoja rokas uz krūtīm un ar skatienu nomērīja abus sēdošos. Tu taču apzinies, ka tas ir pilnīgs ārprāts, vai ne? Viņa sejas izteiksmi bija grūti sa­prast, bet acīs bija manāms satraukts spīdums.

Tomass piecēlās, pēkšņa uzbudinājuma pārņemts. Tā­tad viņi piekrita?

Ņūts palocīja galvu. Visi kā viens. Nemaz nenācās tik grūti, kā biju iedomājies. Švaļi paši ir redzējuši, kas notiek pa naktīm, kad tie stulbie vārti neaizveras. Un citas izejas no Labi­rinta nav. Kaut kā ir jārīkojas. Viņš palūkojās atpakaļ uz uz­raugiem, kuri jau bija sākuši katrs ap sevi pulcināt savus strād­niekus. Tagad atliek tikai pārliecināt pārējos klajumniekus.

Tomass zināja, ka tas būs grūtāk nekā pierunāt uzraugus.

Tev šķiet, ka viņi piekritīs? Terēza arī piecēlās kājās un nostājās līdzās zēniem.

-    Visi ne, Ņūts atbildēja, un Tomass pamanīja sarūgti­nājumu vecākā zēna acīs. Daži noteikti paliks un centīsies izdzīvot tepat par to es nešaubos.

Tomass nebūt nebrīnījās, ka viņa izmisīgais bēgšanas plāns negūs tūlītēju un vispārēju atsaucību. Likt klajumniekiem doties cīņā pret bēdnešiem bija daudz prasīts. Un kā ar Albiju?

-     Kas to lai zina, Ņūts atteica, vērojot uzraugu un to padoto rosību Klajumā. Tagad es no tiesas ticu, ka to jefiņu vairāk biedē nevis bēdneši, bet atgriešanās reālajā pasaulē. Bet es pierunāšu viņu sekot mums, neuztraucies.

Tomass vēlējās, kaut spētu atcerēties kādu no pasaules likstām, kas tik ļoti bija nomākušas Albiju, bet viņa atmiņa klusēja. Kā tad tu grasies to panākt?

Ņūts iesmējās. Izdomāšu kaut kādu klunkšķi. Iestāstī­šu, ka atradīsim sev jaunas mājas kādā neskartā Zemes no­stūrī un dzīvosim tur ilgi un laimīgi.

Tomass paraustīja plecus. Varbūt atradīsim ar'. Zini, es apsolīju Čakam, ka nogādāšu viņu mājās. Vai vismaz samek­lēšu jaunas.

-    Man šķiet, ka jebkura vieta būs labāka par šo, nomur­mināja Terēza.

Tomass pārlaida acis pagalmam, kurā tikmēr bija izcē­lušies kaislīgi strīdi uzraugi par visām varītēm centās pār­liecināt pārējos zēnus, ka viņiem jāriskē un jāizkaro ceļš uz

Bēdnešu caurumu. Daži klajumnieki sašutuši pameta pagal­mu, bet vairākums palika klausīties un šķita vismaz apsve­ram pārdrošo plānu.

-    Un ko tagad? vaicāja Terēza.

Ņūts dziļi ievilka elpu. Jāsaprot, kurš piedalīsies, kurš ne. Jāsagatavo pārtika, ieroči un viss pārējais. Pēc tam dosi­mies Labirintā. Tomij, es labprāt ieceltu tevi par galveno, jo tas tomēr ir tavs plāns, bet domāju, ka jau tāpat būs gana grū­ti pārliecināt švaļus doties mums līdzi, kur nu vēl zaļknābja vadībā tikai neapvainojies. Tāpēc pagaidām turies malā, labi? Visu to koda padarīšanu mēs atstāsim tavā un Terēzas ziņā tas arī būs jūsu vienīgais un galvenais pienākums.