Labirinta gūstā

Kad Ņūts bija sapulcinājis visus klajumniekus pie vār­tiem, viņš skaļā balsī tos apklusināja. Tomass pagriezās, lai dzirdētu, kas viņam sakāms. Mūsu kopā ir četrdesmit viens. Ņūts uzlika plecos savu mugursomu un pacēla no ze­mes resnu koka nūju, kuras gals bija notīts ar dzeloņstieplēm. Rīks izskatījās nāvējošs. Pārliecinieties, vai neesat aizmir­suši ieročus. Nekā cita sakāma man nav jūs jau zināt, kāds ir plāns. Mums jātiek līdz Bēdnešu caurumam, tur Tomijs ievadīs savu maģisko kodu, un tad mēs varēsim atriebties Radītājiem. Nekā sarežģīta.

Tomass dzirdēja Ņūtu tikai pa ausu galam, jo bija ievē­rojis Albiju, kurš stāvēja viens pats nostāk no pārējiem klajumniekiem, drūmi zemē nodurtām acīm, vienaldzīgi raustī­dams sava loka stiegru. Plecā zēnam karājās maks ar bultām.

Tomasam uzmācās ļauna priekšnojauta, ka Albijs nav pro­gnozējams un kaut kādā veidā varētu visu sabojāt. Viņš nolē­ma paturēt vadoni acis, ja vien tas būs iespējams.

-    Vai kādam nevajadzētu teikt kādu iedvesmojošu runu?

-     Minjo ievaicājās, novēršot Tomasa uzmanību no Albija.

-    Nu tad saki, Ņūts atsaucās.

Minjo palocīja galvu un pagriezās pret klajumniekiem.

-    Esiet piesardzīgi, viņš sausi noskaldīja. Nemirstiet.

Tomass būtu iesmējies, ja spētu, bet bija pārāk nobijies.

-    Lieliski. Mēs esam nenormāli iedvesmoti, Ņūts teica un pameta ar roku pāri plecam uz Labirinta pusi. Plāns vi­siem ir skaidrs. Divus gadus pret mums izturējās kā pret bal­tajām pelītēm, bet šonakt tam beidzot ir pienācis gals. Šonakt mēs dosim prettriecienu Radītājiem, lai ko tas arī prasītu. Šonakt mēs liksim bēdnešiem trūkties!

Kāds uzgavilēja, viņam piebalsoja citi. Drīz vien visapkārt skanēja klajumnieku kliedzieni un kaujas saucieni, aizvien pieņemdamies skaļumā, satricinādami gaisu kā pērkons. To­masa sirdī uzšķīlās drosmes dzirkstele viņš tvēra šo sajūtu, lika tai augt. Ņūtam bija taisnība. Šonakt viņi cīnīsies. Šonakt viņi parādīs, uz ko ir spējīgi.

Tomass bija gatavs. Viņš pievienojās pārējo klajumnieku saucieniem. Uz brīdi gan Tomasam ienāca prātā, ka prātīgāk droši vien būtu necelt tik lielu troksni, lai nepiesaistītu sev lieku uzmanību, bet viņam bija vienalga. Kauliņi bija mesti.

Ņūts pacēla gaisā savu ieroci un ieaurojās: Dzirdat, Ra­dītāji!? Mēs nākam!

Pēc šiem vārdiem Ņūts pagriezās un metās Labirintā, gandrīz nemaz neklibodams. Pelēkais gaiss starp stāvajām akmens sienām, viscaur piesūcies ar melnām ēnām, šķita vēl tumšāks nekā Klajumā. Zēni, vēl aizvien klaigādami, pacēla savus ieročus un sekoja Ņūtam; arī Albijs pievienojās pārē­jiem. Tomass skrēja starp Terēžu un Čaku, bruņots ar garu koka šķēpu, kam uzgaļa vietā bija piesiets nazis. Viņš juta tik milzīgu atbildību par saviem draugiem, ka tā gandrīz vai apgrūtināja skriešanu. Bet Tomass negrasījās padoties. Viņš bija apņēmies uzvarēt.

Tu to vari, viņš domāja. Galvenais, tiec līdz caurumam.

55. NODAĻA

r

Tomass kopā ar pārējiem klajumniekiem vienā tempā pārvietojās pa akmens gaiteņiem Kraujas virzienā. Viņš jau bija pieradis pie skriešanas Labirintā, bet šī reize bija pavisam citāda. Daudzskaitlīgo pēdu švīkstoņa atbalsojās augstu starp sienām, efejās mirguļoja spiegvaboļu sārtās uguntiņas to bija vairāk, un tās šķita draudīgākas nekā parasti. Radītāji noteikti vēroja katru zēnu soli. Tā vai citādi, bija skaidrs, ka bez kaujas viņiem cauri netikt.

Baidies? Terēza neapstājoties ievaicājās.

Nē, mani sajūsmina gļotaini, durstīgi briesmoņi. Nevaru vien sagaidīt, kad atkal tos satikšu, Tomass zobgalīgi attrauca, lai gan nejuta ne jautrību, ne pacilājumu un pat šaubījās, vai jelkad to spēs.

Ļoti asprātīgi, meitene atbildēja.

Abi skrēja plecu pie pleca, bet Tomass skatījās tikai taisni uz priekšu. Galvenais, turies manā un Minjo tuvumā.

Ak, manu cēlo bruņiniek, ko gan es bez tevis iesāktu? Tu domā, ka es pati nespētu sevi aizstāvēt?

Patiesībā Tomass domāja tieši otrādi. Terēza izskatījās tik­pat kaujasspējīga kā pārējie. Nē, es tikai cenšos būt pieklājīgs.

Klajumnieki skrēja, izretojušies visā koridora platumā, uzturēdami vienmērīgu, bet diezgan ātru tempu, un Toma­sam ienāca prātā, ka tiem, kas to nedarīja ikdienā, jau visai drīz vajadzētu pagurt. Gluži kā atbildot viņa domām, Ņūts palēnināja soli un, sagaidījis Minjo, piesita tam pie pleca. Rādi tagad tu ceļu, Tomass dzirdēja Ņūtu sakām.

Minjo pamāja un pārņēma vadību, turpinot vest klajumniekus cauri Labirinta līkločiem. Tomasam katrs nākamais solis sagādāja aizvien lielākas mokas. Skrējiena sākumā sa­kopotā drosme pamazām bija pāraugusi trauksmē. Viņš visu laiku gaidīja bēdnešu parādīšanos, nešaubīdamies, ka sa­dursme ar tiem ir neizbēgama.

Klajumnieki, kuri nebija pieraduši pie tādiem attālu­miem, kampa gaisu milzīgiem malkiem. Bet neviens nepa­devās. Viņi skrēja tālāk un tālāk. No bēdnešiem nebija ne vēsts. Pēc kāda laika Tomass ļāva savā apziņā iespīdēt cerības stariņam varbūt tomēr zēniem izdosies sasniegt caurumu, pirms viņiem uzbruks? Varbūt.