Labirinta gūstā

-    Vai atceries es tev stāstīju par uzrakstu, ko atradu La­birintā? Par metāla plāksni ar tajā iegravētajiem vārdiem? Tomasa sirds sāka sisties straujāk.

Terēza savilka pieri krunkās un uz mirkli šķita apjukusi, bet tad viņas acīs iegailējās sapratnes dzirksts. Eu! Vadošā epidemioloģiskā laboratorija. Nāves sektors. VELNS. Es sev uz rokas uzrakstīju VELNS ir labs. Ko tas varētu nozīmēt?

-     Man nav ne jausmas. Tieši tāpēc es baidos, ka tas, ko grasāmies darīt, var izrādīties pilnīgs sviests. Viss var beigties ar asinspirti.

-    Pārējie apzinās, uz ko ir parakstījušies. Terēza satvēra Tomasa plaukstu savējā. Mums nav ko zaudēt, atceries?

Tomass atcerējās, bet nez kāpēc meitenes vārdi viņu ne­spēja iedrošināt.

-    Mums nav ko zaudēt, viņš mehāniski atkārtoja.

54. NODAĻA

i

Tuvojoties ierastajam vārtu aizvēršanās laikam, Cepetis cēla galdā pēdējo maltīti pirms izšķirošās nakts. Vakariņu laikā Klajumā valdīja drūms noskaņojums un šķita, ka gaiss gluži vai piesūcies ar bailēm. Tomass sēdēja blakus Čakam un izklaidīgi knibināja ēdienu.

-     Klau… Tomas, zeņķis ievaicājās ar pilnu muti kartu­peļu putras. Kā vārdā esmu nosaukts es?

Tomass izbrīnīti nogrozīja galvu. Kaut kas neticams zē­nus gaidīja, iespējams, pats bīstamākais uzdevums visā viņu dzīvē, bet Čakam rūpēja tikai tas, kā viņš ticis pie savas ie­saukas. Nezinu, varbūt par godu Darvinam. Tam čalim, kas izskaidroja evolūciju.

-     Varu derēt, ka viņu vēl neviens nav saucis par čali. Čaks iestūma aiz vaiga vēl vienu milzīgu putras karoti, acīm­redzami uzskatīdams, ka pilna mute sarunai nav nekāds traucēklis. Zini, es īstenībā nemaz tik ļoti nebaidos. Pēdē­jās naktis Mājoklī bija daudz šausmīgākas tā sēdēšana un gaidīšana, kad ieradīsies bēdneši un nolaupīs kādu no mums. Vismaz tagad mēs kaut ko mēģinām, vismaz tagad uzbruku­mā ejam mēs. Vismaz…

-    Vismaz kas? Tomass vaicāja. Viņš ne mirkli neticēja, ka Čakam nav bail; bija gandrīz sāpīgi noskatīties, ka zeņķis cenšas pierādīt pretējo.

-     Nu, visi spriež, ka bēdneši drīkst nogalināt tikai vienu no mums. Varbūt es izklausos pēc pēdējā kretīna, bet tas man dod cerību. Vismaz lielākā daļa no mums izdzīvos mirs ti­kai viens, kuram īpaši nepaveiksies. Bet labāk viens nekā visi.

Tomasam riebās to dzirdēt. Klajumnieki pārāk paļāvās uz apšaubāmo pieņēmumu, ka bojā ies tikai viens zēns: jo vairāk viņš par to domāja, jo mazāk tam ticēja. Radītāji no­teikti zināja par plānu un varēja būt pārprogrammējuši bēdnešus. Taču pat maldīga cerība bija labāka par nekādu.

-    Varbūt mēs visi izdzīvosim un nebūs jāmirst nevienam.

Čaks uz brīdi pārtrauca gremošanu un domīgi palūkojās

uz Tomasu. Tu tiešām tam tici vai tikai centies mani uz­mundrināt?

-     Es ticu, ka mēs to varam. Tomass norija pēdējo ku­mosu un noskaloja visu ar lielu malku ūdens. Viņš jutās kā pēdējais melis un liekulis. Upuri bija nenovēršami. Bet viņš darīs visu iespējamo, lai starp tiem nebūtu Čaka. Un Terēzas. Neaizmirsti par manu solījumu. Es tevi nogādāšu mājās.

Čaks sarauca pieri. Kādās mājās? Cik noprotu, pasaule ir diezgan klunkšķainā stāvoklī.

-     Var būt, ka tā ir, bet mēs tik un tā atradīsim cilvēkus, kuriem nebūsim vienaldzīgi, tici man.

Čaks piecēlās kājās. Es nemaz negribu tagad par to do­māt, viņš paziņoja. Tikai dabū mani laukā no Labirinta un sākumam pietiks.

-    Sarunāts, Tomass piekrita.

Viņa uzmanību piesaistīja rosība pie pārējiem galdiem. Ņūts un Albijs mudināja klajumniekus ātrāk pabeigt vaka­riņas, sakot, ka pienācis laiks doties. Albijs šķita esam savā ādā, bet Tomasu vienalga uztrauca vadoņa garīgais stāvoklis. Viņa acīs galvenais šobrīd bija Ņūts, bet arī šis zellis mēdza reizēm noiet no sliedēm.

Zēnu atkal sagrāba ledainas bailes un panika, kas tik bie­ži bija piemeklējusi viņu pēdējo dienu laikā. Tas brīdis bija klāt. Viņiem bija jādodas. Cenšoties nedomāt, tikai rīkoties, Tomass uzmeta plecos savu mugursomu. Čaks sekoja viņa piemēram, un abi devās uz Rietumu vārtiem vienīgajiem, kuri veda uz Krauju.

Pie vārtu kreisās sienas zēni sastapa Minjo un Terēžu, kuri savā starpā vēlreiz pārrunāja steigā izplānoto rīcību Bēdnešu caurumā.

-   Nu ko? Esat gatavi, švaļi? Minjo vaicāja, kad viņi bija pie­nākuši klāt. Tomas, tā bija tava ideja, tāpēc labāk ceri, ka tā no­strādās. Ja ne, nogalināšu tevi, pirms to paspēs izdarīt bēdneši.

-    Paldies, Tomass atbildēja. Par spīti visam viņš nespēja atbrīvoties no pakrūti žņaudzošām šaubām. Ja nu viņš tomēr kļūdījās? Ja nu Pārvēršanas laikā atgriezušās atmiņas nebija īstas, bet kaut kādā veidā iedēstītas viņa smadzenēs? Šī doma bija šausminoša, un Tomass pastūma to malā. Atpakaļceļa vairs nebija.

Tomass paskatījās uz Terēžu, kura, lauzīdama rokas, mī­ņājās no vienas kājas uz otru. Viss kārtībā? viņš pavaicāja.

-      Jā, meitene atbildēja, vāri pasmaidot, lai gan bija skaidri redzams, ka gluži viss kārtībā nebija. Nevaru vien sagaidīt, kad tas būs beidzies.

-    Āmen, mās, piebilda Minjo. Skrējējs šķita pats mierī­gākais, pārliecinātākais, vismazāk nobijies no visiem. Tomass viņu apskauda.