Labirinta gūstā

Tomass vēlreiz palūkojās uz saviem sagūstītājiem. Viņš jutās neveikli, bet dega nepacietībā uzzināt vairāk. Sagūstītāji, zēns nodomāja. Kāpēc man prātā ienāca tieši šis vārds? Tomass pārlaida acis apkārtstāvošo sejām, pievēr­šot uzmanību un izvērtējot katru izteiksmi. Viņu spēji ap­turēja kādās acīs liesmojošais naids. To īpašnieks izskatījās tik nikns, ka Tomass nebrīnītos, ja tas tūdaļ mestos viņam virsū ar nazi. Zēnam bija melni mati, un, kad viņu skatieni sastapās, tas dusmīgi noskurinājās, pagriezās un devās uz eļ­ļaina dzelzs mieta pusi, kam blakus atradās zems koka sols. Mieta galā ļengani karājās daudzkrāsains karogs, bet bezvējš neļāva saskatīt tā rakstu.

Satrūcies Tomass pavadīja zēnu ar skatienu līdz brīdim, kad tas pagriezās, lai apsēstos. Tomass ātri novērsās.

Grupas vadonis šķiet, viņam varēja būt apmēram sep­tiņpadsmit gadu, paspēra soli uz priekšu. Tumšādainajam zēnam mugurā bija ikdienišķas drēbes melns T-krekls, džinsi, kedas un elektronisks pulkstenis. Nezin kāpēc To­masu pārsteidza šejieniešu garderobe likās, ka viņiem būtu jāvalkā kaut kas draudīgāks, piemēram, cietumnieku formastērpi. Vadonim bija īsi apcirpti mati un gludi skūta seja, bet, izņemot pastāvīgi saraukto pieri, viņā nebija nekā biedējoša.

Garš stāsts, švali, viņš teica. Bet ar laiku tu visu sapratīsi. Rīt vedīšu tevi Ekskursijā. Pagaidām… vienkārši pacenties neko nesalauzt. Sauc Albijs. Zēns pastiepa roku, acīmredzot gaidīdams, ka Tomass atņems sveicienu.

Tomass to ignorēja. Kāda instinkta vadīts, viņš, neteik­dams ne vārda, pagriezās, aizgāja līdz tuvākajam kokam, ap­sēdās zemē un ar muguru atspiedās pret tā raupjo stumbru. Atkal uzmācās gandrīz nevaldāma panika. Viņš dziļi ievilka elpu un centās samierināties ar situāciju. Saņemies, Tomass nodomāja. Ja padosies bailēm, nekādā skaidrībā netiksi.

-      Tad stāsti! Tomass iesaucās, cenzdamies saglabāt mierīgu balsi. Stāsti man to garo stāstu!

Albijs paskatījās uz sev tuvāk stāvošajiem draugiem un zīmīgi pabolīja acis. Tomass vēlreiz pārlūkoja pūli. Viņa pir­mais aprēķins izrādījās vairāk vai mazāk pareizs te bija apmēram piecdesmit līdz sešdesmit zēnu, sākot no pusau­gu vecuma un beidzot ar gandrīz pieaugušiem jauniešiem kā Albijs, kurš likās esam viens no vecākajiem. Tajā brīdī To­mass ar šausmām saprata, ka viņam nav ne jausmas, cik gadu ir pašam. Šī doma lika sirdij sažņaugties atmiņa bija tik nopietni traumēta, ka viņš pat nezināja savu vecumu.

-     Nopietni… Tomass vaicāja, atmetot pēdējās cerības izlikties drosmīgs. Kur es esmu?

Albijs pienāca viņam klāt, apsēdās iepretim un sakrusto­ja kājas. Pārējie zēni sekoja un sapulcējās ciešā lokā aiz vado­ņa muguras; ik pa brīdim virs bara paslējās pa kādai galvai, cenšoties viņus labāk saskatīt.

-     Neuztraucies. Ja tev nebūtu bail, teica Albijs, tu ne­būtu cilvēks. Uzvedies citādi, un es nometīšu tevi no Kraujas, jo trakajiem pie mums nav vietas.

-    No Kraujas? Tomass nobālēja.

-      Bļāviens… Albijs saberzēja acis. Tagad nav īstais laiks un vieta šādai sarunai. Bet, tici man, mēs nenogalinām tādus švaļus kā tu. Tikai pacenties, lai nenogalina tevi, izdzī­vo j.ādā garā…

Albijs apklusa, bet Tomass juta, ka ir kļuvis vēl bālāks nekā pirms tam.

-     Vecīt. Albijs ar rokām pārbrauca īsajiem matiem un smagi nopūtās. Man tas nepadodas. Tu esi pirmais zaļknā­bis, kopš nogalināja Niku.

Tomasa acis iepletās. Klāt pienāca kāds cits zēns un rota­ļīgi uzšāva Albijam pa pakausi.

-    Bļāviens, Albij, pagaidi taču līdz Ekskursijai! viņš runā­ja ar īpatnēju akcentu. Čali ķers trieka, pirms vēl ko uzzinās. Zēns pieliecās un sniedza Tomasam roku. Sauc mani Ņūts, zaļknābi, un mēs visi dikti priecātos, ja tu piedotu mūsu jaun­izceptajam vadonim, kam, rādās, tikai klunkšķis pauri.

Tomass satvēra zēna roku un paspieda to. Ņūts šķita daudz simpātiskāks par Albiju. Viņš bija arī garāka auguma, kaut gan izskatījās apmēram gadu jaunāks. Ņūtam bija gaiši, garās šķipsnās pāri T-kreklam krītoši mati, uz muskuļotajām rokām izspiedušies asinsvadi.

-     Aizveries, pāli, Albijs norūca un novilka viņu blakus sev. Viņš vismaz kaut ko no manis teiktā saprot. Šur tur kāds iesmējās, pārējie zēni saspiedās vēl ciešākā lokā ap Albiju un Ņūtu, lai varētu tos labāk sadzirdēt.

Albijs izpleta rokas ar augšup pavērstām plaukstām. Šo vietu sauc par Klajumu, skaidrs? Te mēs dzīvojam, te mēs ēdam, te mēs guļam un sevi saucam par klajumniekiem. Tas ir viss, kas tev…

-     Kāpēc es šeit esmu!? Tomass pārtrauca viņu, baiļu vietā beidzot stājoties dusmām. Kā…

Pirms Tomass paspēja pabeigt, Albija roka izšāvās uz priekšu un sagrāba viņu aiz krekla. Augšā, švali! Kājās! Albijs piecēlās, velkot zēnu sev līdzi.

Tomass ar pūlēm atguva līdzsvaru, atkal līdz nemaņai pārbiedēts, un atspiedās ar muguru pret koku, cenzdamies izvairīties no Albija, kurš neatkāpās ne soli.