Tomass paskatījās pa labi un ieraudzīja īsu, apaļīgu puiku, kurš stāvēja turpat netālu, blenzdams viņā ar pavērtu muti. Zēns bija ļoti jauns iespējams, pats jaunākais no visiem, kurus Tomass līdz šim bija redzējis Klajumā, varbūt divpadsmit vai trīspadsmit gadus vecs. Viņa brūnie mati nokarājās pāri ausīm un kaklam, tik tikko skardami plecus.
Visai nožēlojamā paskata sārtajā, tuklajā sejā izcēlās dzidras zilas acis.
Tomass pamāja puisim. Kādām vabolēm?
- Spiegvabolēm, tas atbildēja, rādot uz koka galotni.
- Neko tev nenodarīs, ja vien nebūsi tik dulls, lai skartos tām klāt… švali. Pirms pēdējā vārda zēns saminstinājās. Izklausījās, ka viņam ir neērti to izrunāt tā, it kā viņš vēl nebūtu līdz galam apguvis Klajuma žargonu.
Vēl viens kliedziens, šoreiz ilgs un nervus plosošs, pāršķēla gaisu un lika Tomasam nodrebēt. Zosāda pārklāja viņa miesu kā ledusauksta rasa. Kas tur notiek? viņš vaicāja, rādot uz ēku.
- Nezinu, atbildēja tuklais zēns. Viņa balsī vēl bija jaušams spalgais bērnības tonis. Tur iekšā ir Bens, pagalam
slims. Tie vinu notvēra.
>
- Tie? Tomasam nepatika draudīgā pieskaņa, ar kādu zēns izrunāja šo vārdu.
-Jā.
- Kas ir Tie?
- Labāk ceri, ka nekad to neuzzināsi, zeņķis atbildēja, izskatīdamies neatbilstoši omulīgi situācijai, un pastiepa roku.
- Mani sauc Čaks. Pirms parādījies tu, zaļknābis biju es.
Un tāds ir mans šīvakara pavadonis? Tomass pikti nodomāja. Viņš jau tā jutās ārkārtīgi neomulīgi, bet nu klāt nāca arī aizkaitinājums. Neko nebija iespējams saprast, sāka sāpēt galva.
- Kāpēc visi mani saukā par zaļknābi? Tomass vaicāja, ātri paspiežot un tūlīt atlaižot Čaka roku.
- Jo tu esi pats jaunākais jauniņais. Čaks ar pirkstu parādīja uz Tomasu un iesmējās. No mājas puses atskanēja vēl viens kliedziens. Izklausījās, ka tur tiek spīdzināts izbadējies dzīvnieks.
- Kā tu spēj smieties? Tomass vaicāja, necilvēcīgā trokšņa pārbiedēts. Izklausās, ka tur iekšā kāds mirst.
- Ar viņu viss būs kārtībā. Tie, kas paspēj tikt atpakaļ un dabū serumu, paliek dzīvi. Vai nu tā, vai nekā. Ja tu neesi vēl miris, tad izdzīvo. Tikai ļoti sāp.
Tomass nesaprata. Kas ļoti sāp?
Čaka skatiens aizklīda tālumā, it kā viņš īsti nezinātu, ko atbildēt. Ē… nu, kad tevi sadzeļ bēdneši.
- Bēdneši? Tomass aizvien vairāk samulsa. Sadzeļ. Bēdneši. Šiem vārdiem bija nelāga, draudīga pieskaņa. Viņš pēkšņi vairs nebija drošs, ka patiešām vēlas saprast, par ko zeņķis runā.
Čaks paraustīja plecus, tad pabolīja acis un novērsās.
Tomass aizkaitināti nopūtās un atspiedās ar muguru pret koku. Izskatās, ka tu nezini daudz vairāk par mani, viņš teica, labi saprazdams, ka tā nav patiesība. Tomasa atmiņas zudums bija savāds. Viņš vairāk vai mazāk atcerējās to, kā pasaule darbojas, taču šīm atmiņām nebija piesaistītas nekādas īpatnības, cilvēku sejas vai vārdi. Gluži kā grāmatā, kurā viss būtu pareizi, tikai trūktu katra desmitā vārda, padarot to par nožēlojamu, mulsinošu lasāmvielu. Viņš pat nezināja, cik vecs ir.
- Čak… kā tev šķiet, cik man ir gadu?
Zeņķis noskatīja viņu no galvas līdz kājām. Es teiktu, kādi sešpadsmit. Un, ja nu interesē, metrs septiņdesmit… brūni mati… un neglīts kā cepta akna uz iesma, viņš iespurdzās.
Tomass bija tik pārsteigts, ka nemaz lāgā nesadzirdēja Čaka joku. Sešpadsmit? Viņš jutās daudz vecāks.
- Tu nejoko? Tomass apklusa, meklēdams vārdus. Kā… Viņš pat nezināja, ko jautāt.
- Neuztraucies. Pāris dienas tu būsi galīgi apdullis, bet tad pieradīsi pie šīs vietas. Es pieradu. Te mēs dzīvojam, un tas arī ir viss. Labāk, nekā dzīvot klunkšķu bedrē. Čaks samiedza acis kā gaidīdams, ka Tomass kaut ko jautās. Klunkšķis nozīmē to pašu, ko kaka. Kaka noklunkšķ, kad iekrīt mūsu atejā.
Tomass blenza uz Čaku, nespēdams noticēt, ka piedalās šādā sarunā.
- Jauki. Tas bija vienīgais, ko viņš spēja izmocīt. Tomass piecēlās un devās garām Čakam uz vecās koka mājas pusi; vārds grausts gan tai piestāvēja labāk. Izskatījās, ka ēkai ir trīs vai četri stāvi un tā kuru katru brīdi varētu sabrukt. Tas bija vājprātīgs dēļu, baļķu un resnu liānu pinumu veidojums ar šķietami nejaušās vietās izmētātiem logiem. Aiz nama draudīgi slējās masīvās, efeju vīteņiem klātās mūra sienas. Šķērsojot pagalmu, Tomasa vēderam lika ierūkties degošas malkas un ceptas gaļas smarža. Zinot, ka kliedzieni pieder tikai kādam sasirgušam zēnam, viņš jutās nedaudz labāk… kamēr nesāka domāt par to, kas tos izraisījis.
- Kā tevi sauc? Čaks, skriešus panācis viņu, uzsauca no aizmugures.
- Ko?
- Kāds ir tavs vārds? Tu neesi mums vēl to teicis un es zinu, ka tik daudz tu atceries.
- Tomass. Viņš gandrīz nedzirdēja pats savu balsi, domas pēkšņi bija aizņemtas ar ko citu. Ja Čakam varēja ticēt, Tomass tikko bija sapratis, kas viņam ir kopīgs ar pārējiem
zēniem. Vienāda rakstura atminas zudums. Vini visi atce-
> >
rējās savus vārdus. Kāpēc ne savu vecāku vārdus? Vai kāda drauga? Kāpēc viņi nezināja savus uzvārdus?