Labirinta gūstā

Tomass gaidīja Čaku, atspiedies pret koka stumbru. Viņš vēlreiz pārlaida acis murgainajai vietai, kam, šķiet, bija lemts kļūt par viņa jaunajām mājām. Sienu mestās ēnas bija ievē­rojami pastiepušās un jau rāpās augšup pa efejām klātajām akmens virsmām pretējā pagalma pusē.

Vismaz pēc tā bija iespējams noteikt debespuses spo­kainā koka ēka kluknēja Klajuma ziemeļrietumu stūrī. Blakus tai uz dienvidrietumiem pletās aizvien dziļāk ēnā slīgstošais koku puduris. Fermas teritorija, kur vēl rosījās daži strādnie­ki, aizņēma visu ziemeļaustrumu ceturtdaļu. Dienvidaustru­mu stūrī blēja, māva un kladzināja kustoņi.

Precīzi pašā pagalma vidū rēgojās vēl aizvien vaļējā Kastes lūka, it kā aicinādama Tomasu lēkt tajā iekšā un doties atpakaļ. Blakus tai, kādus desmit metrus uz dienvidiem atradās zems, no raupjiem betona bluķiem būvēts bunkurs bez logiem. Vie­nīgo ieeju tajā nodrošināja draudīgas dzelzs durvis ar lielu, apaļu ratveida rokturi tādu pašu kā zemūdenēs. Par spīti nu­pat namā redzētajam Tomass nesaprata, ko jūt stiprāk ziņkā­ri par to, kas atrodas bunkurā, vai bailes to noskaidrot.

Viņš tik tikko bija pievērsies četrām stāvajām atverēm Klajuma sienās, kad ieradās Čaks ar pāris sviestmaizēm, ābo­liem un divām ūdens krūzītēm rokās. Tomass negaidīti saju­ta atvieglojumu viņš tomēr nebija pavisam viens.

-    Cepetis diez ko nepriecājās par iebrukumu viņa virtuvē pirms vakariņām, Čaks teica, apsēzdamies pie koka un ar žestu aicinādams Tomasu sekot viņa piemēram. Tomass pa­klausīja, paķēra sviestmaizi, taču kādu brīdi vilcinājās. Acu priekšā atkal parādījās nupat mājā redzētais drausmīgais

skats. Tomēr izsalkums ņēma virsroku, un viņš nokoda lielu

> ' >

kumosu. Mute piepildījās ar burvīgu šķiņķa, siera un majo­nēzes garšu.

-     Vecīt… noņurdēja Tomass ar pilnu muti. Es biju izbadējies.

-    Es taču teicu. Čaks iekodās pats savā sviestmaizē.

Apēdis vēl pāris kumosus, Tomass beidzot saņēmās un uz­deva jautājumu, kas visu laiku nedeva viņam mieru: Kas tam Benam patiesībā kaiš? Viņš nemaz vairs neizskatās pēc cilvēka.

-     īsti nezinu, Čaks pameta skatienu uz mājas pusi un izklaidīgi nomurmināja. Neesmu viņu redzējis.

Tomass nojauta, ka Čaks nav līdz galam atklāts, bet no­lēma zeņķi nesteidzināt. Tici man, tu nemaz to negribētu. Viņš ķērās pie āboliem, turpinādams pētīt milzīgās atveres Klajuma sienās. No vietas, kur viņi sēdēja, bija grūti saskatīt detaļas, bet uz koridoriem vedošo izeju iekšmalām piemita kaut kas dīvains. Vērojot stāvās sienas, Tomasam noreiba gal­va un uzmācās neomulīga sajūta, ka viņš atrodas augstu gaisā virs tām, nevis to pakājē.

-    Kas ir aiz sienām? viņš vaicāja, pārtraucot ieilgušo klu­sumu. Vai šī ir daļa no milzīgas pils vai kaut kas tamlīdzīgs?

Čaks saminstinājās. Izskatījās, ka viņam ir neērti atbildēt. Ē… es nekad neesmu bijis ārpus Klajuma.

Tomass brīdi ēda klusēdams. Tu kaut ko noklusē, viņš beidzot secināja, norijis pēdējo kumosu un noskalojis to ar lielu malku ūdens. Sāka krist uz nerviem tas, ka šeit neviens neko nestāsta. Vēl nepatīkamāk bija apzināties, ka pat tad, ja stāstītu, viņš nevarētu būt drošs, ka tā ir patiesība. Kāpēc jūs visi esat tik sasodīti noslēpumaini?

-     Tāpēc, ka te viss ir tāds. Šī tiešām ir jocīga vieta, un daudzi no mums nemaz nezina visu. Pat ne pusi no visa.

Tomasu satrauca tas, cik Čakam šķita vienaldzīgs paša teiktais. Likās, ka zeņķim nebūt nerūp tas, ka tam atņemta iepriekšējā dzīve. Kas viņiem visiem kaiš? Tomass piecēlās kājās un sāka soļot austrumu atveres virzienā.

-    Neviens taču man nav aizliedzis izpētīt apkārtni. Lai nesajuktu prātā, viņam bija jāuzzina vismaz kaut kas.

-    Eu, pagaidi! iekliedzās Čaks un skriešus metās nopa­kaļ Tomasam. Uzmanies, tie mincīši tūlīt vērsies ciet, viņš teica, jau paspējis aizelsties.

-    Ciet? Tomass pārjautāja. Par ko tu runā?

-    Par vārtiem, švali!

-    Vārtiem? Es neredzu nekādus vārtus. Tomass saprata, ka Čaks no zila gaisa neko tādu neizdomātu, bet tas nozīmē­ja, ka viņš neievēro kaut ko acīm redzamu. Nupat radusies apņēmība sāka izzust, un viņš palēnināja gaitu, nebūdams vairs tik pārliecināts, vai vēlas doties tālāk.

-    Kā tad tu sauktu tos lielos atvērumus? Čaks norādīja uz stāvajām spraugām sienās. Līdz tuvākajai bija atlikuši tikai desmit metri.

-    Es sauktu tos par "lieliem atvērumiem", Tomass atbil­dēja, cenzdamies ar ironiju slēpt savu mulsumu un vīlies, ka tas ne pārāk labi izdodas.

-    Nu, tie ir vārti. Un katru vakaru tie aizveras.

Tomass apstājās, domādams, ka Čaks pārteicies. Kā to

saprast aizveras? Viņš paskatījās uz augšu un no vienas malas līdz otrai rūpīgi nopētīja masīvos akmens monolītus. Apjukums pamazām pārvērtās šausmās.

-    Pagaidi, tūlīt pats redzēsi. Drīz atgriezīsies skrējēji, un tad tās lielās sienas pārvietosies, līdz spraugas būs ciet.

-     Tev laikam visi nav mājās, Tomass nomurmināja. Doma, ka kolosālās sienas varētu pārvietoties, šķita tik ne­iespējama, ka viņš pat nedaudz nomierinājās, pieņēmis, ka Čaks tikai vazā viņu aiz deguna.