Labirinta gūstā

Čaks ar roku aizspieda muti, lai apvaldītu smieklus. Ne­likdamies ne zinis par Tomasu, viņš pieklauvēja vēlreiz.

Vispirms gaismu aizsedza ēna, tad logs atvērās. Tomass palēca malā un pieplaka ēkas sienai, cik tuvu vien varēja, nespēdams noticēt, ka bez savas piekrišanas ievilināts kāda izāzēšanā. Ierobežotais skata leņķis zēnus pasargāja, bet viņš zināja: ja tas, kurš atradās tualetē, izbāztu pa logu galvu, vi­ņus abus pamanītu.

-    Kas tur ir? iebļāvās zēns tualetē, un Tomasam teju vai aizcirtās elpa. Viņš uzreiz pazina čerkstošās, dusmu pilnās balss īpašnieku tas bija neviens cits kā Gallijs.

Piepeši Čaks bez brīdinājuma pašāva galvu augšup un no visa spēka iebrēcās. Skaļš kritiena troksnis iekšpusē liecināja, ka joks ir izdevies, bet tam sekojošā lamuvārdu tirāde ka Gallijs nebūt nav par to sajūsmā. Tomasam vienlaikus uzbru­ka šausmas un neizprotams kauns.

-    Es tevi nositīšu, smurguli! Gallijs auroja, bet Čaks jau bija nolēcis no kastes un pa galvu, pa kaklu dieba uz Klajuma pusi. Tomass sastinga, dzirdot Galliju atveram iekšdurvis un izskrienam no tualetes.

Beidzot attapies, viņš metās pa pēdām savam jaunajam un pagaidām vienīgajam draugam. Tomass tik tikko bija sa­sniedzis Mājokļa stūri, kad pa durvīm iznesās nikni rēcošs Gallijs, atgādinādams savvaļā palaistu satracinātu zvēru.

Viņš nekavējoties norādīja ar pirkstu uz Tomasu. Nāc šurp! Gallijs iebļāvās.

Tomasam dūša saskrēja papēžos. Viss liecināja, ka viņš tūdaļ saņems dūri sejā. Tas nebiju es, goda vārds, Tomass teica, bet, nomērījis satrakojušos zēnu ar acīm, saprata, ka galu galā varbūt nevajadzētu pārlieku baidīties. Gallijs nemaz neizskatījās tik spēcīgs ja tas būtu nepieciešams, Tomass, visticamāk, varētu viņu uzveikt.

-     Nebiji? Gallijs nosprauslojās un lēnām sāka slāt uz Tomasa pusi, apstādamies viņam tieši priekšā. Tad kā tu zini, ka bija kāds, kas tu nebiji?

Tomass neatbildēja. Bez šaubām, viņš jutās neērti, bet vairs ne tuvu tik nobijies kā pirms brīža.

-     Par ko tu mani uzskati, zaļknābi? Gallijs nospļāvās. Es taču redzēju Čaka resno mūli tajā logā. Viņš vēlreiz izstiepa pirkstu, šoreiz notēmējis tieši Tomasam krūtīs. Bet iesaku tev labi ātri izlemt, kas būs tavi draugi un kas ienaid­nieki, dzirdi? Vēl viens šitāds gājiens vienalga, vai tā būs tava puņķainā ideja vai ne un līs asinis. Saprati, jauniņais?

Pirms Tomass paspēja atbildēt, Gallijs jau bija uzgriezis viņam muguru.

Tomass tikai vēlējās, lai šis mirklis ātrāk būtu garām. Piedod, viņš nomurmināja, pats saviebdamies no tā, cik neveikli tas izklausījās.

-     Es tevi atceros, Gallijs neatskatoties piebilda. Es redzēju tevi Pārvēršanas laikā un nelikšos mierā, līdz neno­skaidrošu, kas tu esi.

Tomass noskatījās, kā Gallijs ieiet atpakaļ Mājoklī. Neko daudz viņš neatcerējās, bet bija pārliecināts, ka vēl nekad mūžā neviens viņam nav tik ļoti nepaticis. Tomass pat bija pārsteigts par to, cik ļoti ienīda šo tipu patiešām, no visas sirds ienīda.

Viņš pagriezās un ieraudzīja Čaku, kurš stāvēja blakus, veroties zemē, acīmredzami nokaunējies.

-    Liels paldies tev, draudziņ.

-    Piedod. Ja es zinātu, ka tur ir Gallijs, nemūžam to ne­darītu, zvēru.

Tomass negaidīti iesmējās. Vēl pirms stundas viņam bija licies, ka vairs nekad nedzirdēs šādu skaņu nākam no savas mutes.

Čaks ieskatījās Tomasam acīs un lēnām atplauka neveik' lā smaidā. Kas ir?

Tomass papurināja galvu. Neatvainojies. Tas… švalis to bija pelnījis, un es pat nezinu, ko nozīmē švalis. Pēkšņi viņš sajutās daudz labāk.

Pāris stundas vēlāk Tomass gulēja mīkstā guļammaisā blakus Čakam zālienā netālu no Dārziem. Tur atradās plašs mauriņš, kuru viņš pirms tam nebija pamanījis; diezgan dau­dzi Klajuma zēni to bija izvēlējušies par savu nakšņošanas vie­tu. Tomasam tas šķita dīvaini, bet acīmredzot Mājoklī visiem nepietika vietas. Vismaz laiks bija silts un patīkams. Tas lika vi­ņam kārtējo reizi aizdomāties par to, kur viņi ir. Lai kā Tomass pūlētos, viņš nespēja atcerēties nevienas ģeogrāfiskas vietas nosaukumu ne valstis, ne valdniekus, ne to, kā pasaule bija iekārtota. Šķita, ka arī nevienam no Klajuma iemītniekiem nav šādu zināšanu, bet, ja ir, tad viņi tās prasmīgi slēpj.

Tomass ilgu laiku gulēja, klusēdams, vērdamies zvaigznēs un klausīdamies pāri Klajumam klīstošo sarunu murdoņā. Miegs šķita neaizsniedzami tālu, un viņš nespēja aizdzīt no­mācošo izmisumu un bezcerību. Īslaicīgais prieks par Čaka izspēlēto joku ar Galliju jau sen bija izplēnējis. Šī bija viena savāda un bezgalīga diena.

Tas viss bija tik… dīvaini. Tomass atcerējās neskaitāmus sadzīviskus sīkumus ēdienus, drēbes, mācības, spēles un vispārīgus pasaules darbības principus. Bet kaut kādā ne­izskaidrojamā veidā jebkura detaļa, ar kuras palīdzību viņš varētu pabeigt ainu un radīt pilnvērtīgu atmiņu, bija izdzēs­ta. Tas bija kā skatīties uz gleznu cauri pusmetram duļķaina ūdens. Viņu apņēma nebeidzamas skumjas.

Nu ko, zaļknābi, būsi izturējis savu Pirmo Dienu, Čaks pārtrauca viņa domas.

-    Ar mokām. Ne tagad, Čak, viņam gribējās teikt. Man nav noskaņojuma.