Labirinta gūstā

Zeņķis pieslējās pusguļus uz elkoņa un paskatījās uz To­masu. Nākamajās dienās tu uzzināsi daudz jauna, pama­zām sāksi pierast. Sarunāts, švali?

-    Nu, sarunāts… švali, laikam jau. No kurienes jums visi šie jocīgie vārdi un izteicieni? It kā te mītošie pusaudži būtu paņēmuši kādu svešu valodu un sajaukuši to ar savu.

Čaks ar smagu būkšķi atkrita atpakaļ uz muguras. Es nezinu. Esmu te tikai vienu mēnesi, atceries?

Tomass pie sevis prātoja, vai Čaks zina vairāk nekā stāsta. Viņš bija īpatnējs zellis jocīgs un šķietami nekaitīgs, bet kā gan to droši varēja zināt? Patiesībā jau Čaks bija tikpat noslē­pumains kā viss pārējais Klajumā.

Pāris minūtes vēlāk Tomass beidzot sajuta garās dienas noguruma sekas un viņa apziņai pārslīdēja svina smagā mie­ga ēna. Bet tad, it kā smadzenēs būtu ielauzusies sveša roka un atstājusi tur kaut ko, prātā pēkšņi uzradās kāda doma. Tāda, kuru viņš negaidīja un kuras izcelsme Tomasam bija sveša.

Piepeši Klajums, tā sienas, Labirints tas viss sāka šķist… pazīstams. Pat mājīgs. Zēna krūtīs ieplūda nomierinošs sil­tums, un pirmo reizi kopš ierašanās viņš vairs nejutās tā, it kā būtu nokļuvis ļaunākajā vietā pasaulē. Tomass sastinga, plaši iepleta acis un neviļus aizturēja elpu. Kas tikko notika? viņš brīnījās. Kas mainījās? Dīvainā kārtā doma, ka viss kaut kā nokārtosies, zēnu darīja nemierīgu.

īsti nezinot, kā, Tomass pēkšņi saprata, kas viņam jādara. Atklāsmei līdzīgā sajūta bija savāda sveša un pazīstama rei­zē. Taču šķita, ka tā ir… pareiza.

-     Es gribu būt viens no tiem, kuri dodas laukā, viņš skaļi teica, nezinot, vai Čaks vēl ir nomodā. Labirintā.

-    Kas? atskanēja Čaka balss. Tomass tajā saklausīja aiz­kaitinājuma noti.

-     Skrējējs, Tomass atbildēja, vēlēdamies, kaut zinātu, no kurienes nāk šī doma. Lai ko viņi tur darītu, es arī gribu piedalīties.

-    Tu pats nesaproti, ko runā, Čaks norūca un uzgrieza viņam muguru. Guli.

Lai gan Tomass patiešām nesaprata, par ko runāja, viņu pār­ņēma spēcīga pārliecība par tikko teikto. Es gribu būt skrējējs.

Čaks atkal pagriezās un paslējās uz elkoņa. Šito spožo domu vari atmest uzreiz.

Tomasu izbrīnīja žeņķa reakcija, bet viņš nepiekāpās. Nemēģini mani at…

-    Tomas. Jauniņais. Mans jaunais draugs… Aizmirsti par to.

-      Rīt pateikšu Albijam. Skrējēji… Tomass domāja. Es pat nezinu, ko tie dara. Vai esmu pavisam sajucis prātā?

Čaks iesmējās un atgūlās. Tu esi gatavais klunkšķis. Ej gulēt.

Bet Tomass nelikās mierā. Kaut kas tur ārā man šķiet pazīstams…

-    Ej… taču… vienreiz… gulēt.

Un tad pēkšņi viņš saprata! Likās, ka beidzot savās vie­tās nostājušies daži no trūkstošajiem mozaīkas fragmentiem. Tomasam nebija ne jausmas, kā attēls izskatītos salikts pilnī­bā, bet viņam teju vai šķita, ka nākamos vārdus izrunā kāds cits: Čak, es… man liekas, ka esmu te bijis jau agrāk.

Tomass dzirdēja, kā viņa jaunais biedrs pieceļas sēdus un ievelk elpu. Bet pats pagriezās uz sāniem un nolēma vairs neko neteikt, nobažījies, ka aizbaidīs negaidīti parādījušos drosmi un zaudēs svaigi iegūto mieru, kas nu pildīja viņa sirdi.

Miegs pienāca daudz ātrāk, nekā viņš bija cerējis.

6. NODAĻA

t

Kāds paraustīja Tomasu aiz pleca. Atvēris acis, viņš ie­raudzīja sev pavisam tuvu pieliekušos seju. Viss apkārt vēl bija tīts agrā rīta pustumsā. Zēns pavēra muti, lai ierunātos, bet tai tūlīt uzgūlās vēsa plauksta. Tomasā uzliesmoja panika, bet apdzisa, tiklīdz viņš pazina modinātāju.

-    Kuš, zaļknābi. Negribam taču uzmodināt Čakiju, vai ne?

Tas bija Ņūts zēns, kurš Klajumā, šķiet, bija otrais gal­venais. Gaiss smirdēja pēc viņa rīta elpas.

Tomass bija pārsteigts, bet no izbīļa vairs nebija ne miņas. To nomainīja nepārvarama ziņkāre. Ko gan Ņūtam no viņa vajadzēja? Tomass grozīja galvu, cenzdamies iespēju robežās izrādīt savu piekrišanu ar acīm, līdz Ņūts beidzot noņēma plaukstu no viņa mutes un pārnesa svaru uz papēžiem.

-    Ejam, zaļknābi, sliedamies kājās, slaidais zēns nočuk­stēja, padeva roku un palīdzēja Tomasam piecelties. Ņūts šķi­ta tik spēcīgs, ka mierīgi varētu viņa roku arī noraut. Nāc, man pirms rīta jundas tev kaut kas jāparāda.

Pēdējās miega pēdas jau bija izgaisušas no Tomasa ap­ziņas. Labi, viņš atbildēja, gatavs uz vietas sekot Ņūtam. Zēns gan saprata, ka jāsaglabā kaut nedaudz piesardzības galu galā viņam vēl nebija iemesla te kādam uzticēties, taču ziņkāre ņēma virsroku. Viņš ātri pieliecās, lai uzmauktu kājās kurpes. Kur mēs iesim?

-    Vienkārši seko man. Un neatpaliec.

Lavierējot starp mauriņā gulošo ķermeņiem, Tomass pā­ris reizes gandrīz paklupa un vienreiz netīšām uzkāpa kāda rokai, par ko nopelnīja skaļu uzbļāvienu un sitienu pa stilbu.

-    Es atvainojos, viņš nočukstēja, ignorējot Ņūta dusmī­go skatienu.

Tiklīdz viņi sasniedza pagalma cieto akmens pamatni, Ņūts skriešus metās rietumu sienas virzienā. Tomass bridi vilcinājās neizpratnē, kāpēc jāskrien, bet tad ātri attapās un sekoja viņam tādā pašā tempā.