Labirinta gūstā

-       Mēs ne velna nezinām par Kasti, skaidrs? Albijs turpināja. Ne to, no kurienes tā nāk, ne to, kādā veidā te tiek, ne to, kas par to ir atbildīgs. Švaļi, kas mūs šurp atsūtī­ja, neko nav teikuši. Elektrība mums ir, lielāko daļu pārtikas izaudzējam paši, drēbes mums atsūta un tā tālāk. Reiz mēģi­nājām aizsūtīt vienu padumjāku zaļknābi atpakaļ, bet nekas

nesanāca Kaste nekustējās no vietas, kamēr nebija tukša.

Tomass aizdomājās par to, kas atradās zem durvīm, kad Kastes nebija uz vietas, bet savaldīja mēli. Viņš juta pārāk daudz emociju reizē ziņkāri, nepacietību, izbrīnu, aizkaiti­nājumu; to visu papildināja šausminošās atmiņas par tikša­nos ar bēdnesi rīta agrumā.

Albijs turpināja runāt, pat nepaskatīdamies uz Tomasu. Klajums dalās četros sektoros. Pie katra nākamā vārda viņš pacēla pa vienam pirkstam: Dārzi. Mājoklis. Asinsnams. Miroņmežs. Skaidrs?

Tomass bridi vilcinājās, tad apjucis pamāja.

Albija plakstiņi notrīsēja. Bija skaidri redzams, ka viņam nebūtu grūtību nosaukt simt un vienu citu lietu, ar ko daudz labprātāk šobrīd nodarboties. Vadonis norādīja uz Klajuma ziemeļaustrumu stūri, ko aizņēma garas vagas, dārzeņu do­bes un augļu koki, un turpināja: Tie ir Dārzi tur mēs au­dzējam pārtiku. Ūdens pienāk pa caurulēm no zemes, un tā bijis vienmēr, citādi mēs jau sen būtu nomiruši badā. Te ne­kad nelīst. Nekad. Viņš norādīja uz dienvidaustrumu stūri, kur atradās dzīvnieku aploki un kūts: Asinsnams tur mēs audzējam un slaktējam lopus. Albijs pagriezās pret nožēlo­jamā izskata dzīvojamo ēku: Mājoklis tas stulbais ūķis ir divreiz lielāks nekā tolaik, kad te ieradās pirmie no mums, jo mēs visu laiku kaut ko piebūvējam tam klāt, kad viņi atsūta mums baļķus, dēļus un citu klunkšķi. Nav diez ko glīts, bet

dzīvošanai der. Vairākums no mums tāpat guļ laukā.

Tomasam noreiba galva. Tajā ņudzēja tik daudz jautāju­mu, ka viņš pat nespētu tos ietērpt vārdos.

Albijs norādīja uz dienvidrietumu stūri, kur aiz dažiem sli­mīga izskata kokiem un soliņiem sākās mežs. To mēs saucam par Miroņmežu. Pati kapsēta ir dziļāk kokos, pašā stūrī. Nekā cita tur nav. Tur var iet pasēdēt, atpūsties, nosist laiku un tā tālāk. Vadonis nokremšļojās, dodot zīmi, ka grasās mainīt sarunas tematu. Nākamās divas nedēļas tu strādāsi dažādus darbus visus pēc kārtas, katru dienu pie cita uzrauga, kamēr sapratīsim, kam tu deri vislabāk. Slauķiem, būvniekiem, paunotājiem, rušķiem kaut kas no tā visa tev padosies. Tā vienmēr notiek. Nāc.

Albijs devās Dienvidu vārtu virzienā, tie atradās pa vidu starp Miroņmežu un Asinsnamu. Tomass sekoja, saraucis degunu no pēkšņi uzklupušās atkritumu un kūtsmēslu sma­kas, kas nāca no lopu aplokiem. Miroņmežs? Kam viņiem va­jadzīgi kapi, ja te dzīvo tikai pusaudži? Šī doma viņu satrauca pat vairāk nekā Albija saukto vārdu nezināšana. Piemēram, slauķis vai paunotājs tie neizklausījās diez ko labi. Tomass gandrīz vai neizturēja un pārtrauca Albiju, tomēr laikus sa­valdījās un, sakodis zobus, turpināja klusēt.

Viņš sapīcis pievērsa uzmanību lopu aplokiem Asinsnama teritorijā.

Vairākas govis barojās pie siles, kas bija piekrauta ar zaļ­ganu sienu. Dubļainā bedrē slinki zvilnēja cūkas tikai reta astes kustība šur tur liecināja, ka tās vispār ir dzīvas. Vēl citā aplokā ganījās aitas. Turpat bija arī vistu un tītaru būri. Te­ritorijā rosījās vairāki strādnieki, kas izskatījās tā, it kā visu mūžu būtu dzīvojuši fermā.

Kāpēc es atceros šos dzīvniekus? Tomass brīnījās. Nekas no redzētā nešķita jauns vai interesants viņš zināja, kā tos sauc, no kā tie pārtiek un kā izskatās. Kādēļ viņa atmiņā bija vieta tikai vispārīgajam? Kādēļ ne tam, kur viņš tos redzējis agrāk vai ar ko kopā? Tomasa atmiņas zudums bija sasodīti sarežģīts.

Albijs norādīja uz lielu kūti pašā pagalma stūrī. Sienu ne­tīri rūsganais tonis liecināja, ka tā reiz bijusi sarkanā krāsā. Tur strādā gaļinieki. Nepatīkams darbiņš. Netīrs. Bet, ja tev nav nekas pret asinīm, tu vari būt gaļinieks.

Tomass papurināja galvu. Gaļinieki nepavisam neizklau­sījās vilinoši. Zēni turpināja iet, un viņš pievērsa uzmanību Klajuma otrai pusei vietai, ko Albijs bija nosaucis par Miroņmežu. Jo tālāk viņi gāja, jo koki kļuva resnāki un kup­lāki, auga tuvāk cits citam un izskatījās dzīvīgāki. Par spīti diennakts laikam dziļāk mežā valdīja tumša krēsla. Tomass palūkojās augšup un samiedza acis, pirmoreiz ieraugot sau­li, kas beidzot bija parādījusies virs Klajuma sienām. Tā gan bija savādā krāsā oranžāka nekā parasti Tomass aptvēra, ka tas ir kārtējais piemērs viņa atmiņas zuduma selektīvajam raksturam.

Viņš pievērsa skatienu Miroņmežam, spožajam diskam vēl aizvien peldot acu priekšā. Mirkšķinot plakstiņus, lai no tā atbrīvotos, zēns atkal pamanīja noslēpumainās sarkanās gaismiņas mirguļojam un šaudāmies tumsā starp kokiem. Kas tās tādas? Tomass prātoja, dusmodamies, ka Ņūts viņam nebija atbildējis uz šo jautājumu agrāk. Visa šī noslēpumai­nība bija ļoti kaitinoša.