Labirinta gūstā

-    Bļāviens, noteica Čaks. Tu viņam nemaz nepatīc.

-    Vai ne? Tomass atrūca. Tik daudz jau esmu sapra­tis. Lieki piebilst, ka antipātijas bija abpusējas.

Čaks piebikstīja viņam ar elkoni, un zēni turpināja ceļu. Sasnieguši pūli, viņi klusēdami apstājās. Tomasam prātā vairs nenāca nekādi jautājumi un vispār ieraugot Galliju, bija pārgājusi vēlme sarunāties.

Uz Čaku tas acīmredzot neattiecās. Kādēļ tev neaiziet un neapjautāties, kas tam švalim nepatīk? viņš uzspēlēti bravūrīgi vaicāja.

Tomasam gribējās ticēt, ka viņam pietiktu drosmes kam tādam, bet šobrīd tā šķita sliktākā doma pasaulē. Jo viņam ir daudz vairāk sabiedroto nekā man. Nav prātīgi uzprasīties kautiņam ar tādu.

-    Jā, bet tu esi gudrāks par viņu. Varu derēt, ka arī veiklāks. Tu mierīgi varētu uzveikt gan viņu, gan viņa draudziņus.

Kāds no priekšā stāvošajiem zēniem pagrieza galvu un dusmīgi paskatījās uz viņiem. Droši vien Gallija draugs, no­domāja Tomass. Aizveries taču, viņš uzšņāca Čakam.

Kaut kur aiz muguras aizcirtās durvis. Tomass pagriezās un ieraudzīja Albiju un Ņūtu nākam šurp no Mājokļa puses. Abi izskatījās pagalam nomocījušies.

Tomass uzreiz atcerējās Benu un šaušalīgo skatu ar kram­pju pārņemto ķermeni gultā. Čak, vecīt, tev jāpastāsta man vairāk par Pārvēršanu. Kas ar to nabaga Benu notiek?

-    Neko daudz es nezinu. Čaks paraustīja plecus. Bēdneši tev nodara kaut ko sliktu, pēc tam ar ķermeni notiek briesmīgas lietas. Kad tas pāriet, tu esi… pārvērties.

Čaka teiktais beidzot šķita kaut cik sakarīga izskaidroju­ma sākums. Pārvērties? Kā to saprast? Kāds tam visam sa­kars ar bēdnešiem? Vai to Gallijs bija domājis ar sadzelšanu?

Kuš! Čaks pielika pirkstu lūpām.

Tomass gandrīz vai iekliedzās no aizkaitinājuma, bet sa­valdījās, nolēmis, ka tā vai citādi piespiedīs Čaku visu izstās­tīt vēlāk, gribēs viņš to vai ne.

Tikmēr Albijs un Ņūts bija izspraukušies cauri pūlim un nonākuši pie šahtas durvīm, aiz kurām tūlīt bija jāuzrodas Kastei. Visi kā viens apklusa, un Tomass pirmoreiz sadzirdēja tuvojošās lifta kabīnes skaņas. Griezīgā čīkstoņa viņam atgādi­nāja vakardienas murgaino pārdzīvojumu, un Tomasu pārņē­ma neizturamas skumjas, vēlreiz atceroties drausmīgās minū­tes pēc atmošanās tumsā un aukstumā bez nevienas taustāmas atmiņas. Lai kas tur arī būtu, viņš juta līdzi tagadējam Kastes gūsteknim, kurš droši vien pārdzīvoja tieši to pašu.

Klusināts dārds vēstīja: kabīne sasniegusi galamērķi.

Tomass nepacietīgi vēroja Albiju un Ņūtu ieņemam vie­tas pretējās šahtas malās. Durvis tieši pa vidu dalīja šaura sprauga, abpus tai bija piestiprināts pa vienkāršam āķveida rokturim. Zēni tos satvēra un reizē parāva katrs uz savu pusi. Ar metālisku čīkstoņu durvis atvērās, saceļot gaisā putekļus no tuvākajām akmens plāksnēm.

Pāri Klajumam nolaidās pilnīgs klusums, tikai kaut kur tālumā ieblējās kaza. Ņūts nometās uz ceļiem blakus Kastei. Tomass pastiepās uz pirkstgaliem, cerēdams kaut uz mirkli saskatīt jaunpienācēju.

Piepeši Ņūts atsprāga no lūkas un pielēca kājās. Viņa sejā bija lasāms apjukums. Ej tu nost… viņš noelsās, skatoties apkārt ar izbrīnā ieplestām acīm.

Tikmēr arī Albijs bija iepazinies ar Kastes saturu, un viņa reakcija bija līdzīga. Nevar būt… vadonis gandrīz transā nomurmināja.

Tūlīt pat no visām malām sāka birt jautājumi, zēni grūdās un spiedās cits citam virsū, lai piekļūtu tuvāk nelielajai atve­rei. Ko gan viņi tur lejā ieraudzījuši? Tomass gudroja. Kas tur ir? Viņam klusām pielavījās bailes, līdzīgas tām, ko bija jutis no rīta pirms došanās pie loga un bēdneša ieraudzīšanas.

-      Pagaidiet! ieaurojās Albijs, apklusinot pārējos. Pa-gai-diet!

-    Nu, kas tur ir? kāds iebļāvās pretī.

Albijs piecēlās kājās. Divi jauniņie divās dienās, viņš gandrīz čukstus teica. Un tagad šis. Divus gadus bez pār­maiņām, un nu kaut kas tāds. Viņš negaidīti paskatījās tieši virsū Tomasam. Ko tas nozīmē, zaļknābi?

Tomass neizpratnē blenza pretī, vaigos pieplūda asinis, un pakrūtē kaut kas sažņaudzās. Kā lai es zinu?

-     Velns parāvis, saki mums, kas tur ir, Albij! iesaucās Gallijs. Murdoņa atsākās, pūlis saviļņojās, sekoja vēl viens grūdiens uz priekšu.

-    Aizverieties! Albijs iebļāvās. Pasaki viņiem, Ņūt.

Ņūts vēlreiz ieskatījās Kastē, tad pagriezās pret pārējiem

ar nopietnu sejas izteiksmi.

-    Tur ir meitene, viņš teica.

Visi sāka runāt reizē. Tomass uztvēra tikai atsevišķus fragmentus.

-    Meitene?

-    Labais!

-    Kā viņa izskatās?

-    Ņemama?

-    Cik viņai gadu?

Tomass bija apjucis ne pa jokam. Meitene? Līdz šim viņš nemaz nebija aizdomājies par faktu, ka Klajumā dzīvo tikai zēni. Patiesībā viņam pat nebija pieticis laika par to aizdomā­ties. Kas viņa ir? Viņš gudroja. Kāpēc…

Ņūts vēlreiz apklusināja zēnus. Tas vēl nav viss, viņš teica un norādīja uz Kasti. Man liekas, ka viņa ir mirusi.