Labirinta gūstā

Pāris zēnu sadabūja no efeju liānām darinātas virves un no­laida Albiju ar Ņūtu Kastes dibenā, lai tie varētu izcelt meitenes ķermeni. Vairākums klajumnieku izskatījās pilnīgi apjukuši, tie mīņājās uz vietas ar nopietnām sejām un nodurtām acīm un klusēdami spārdīja akmentiņus. Neviens neuzdrošinājās atzīt, ka nevar vien nociesties, kad beidzot ieraudzīs meiteni, taču Tomass pieņēma, ka pārējo ziņkāre ir tikpat stipra kā viņa.

Viens no zēniem, kurš turēja virves gatavībā izcelt Albiju, Ņūtu un meiteni no Kastes, bija Gallijs. Tomass viņu uzma­nīgi vēroja. Zēna acīs bija draudīgs spīdums kaut kāda sli­mīga apsēstība, kuru Tomass līdz šim nebija pamanījis. Gal­lijs pēkšņi viņam šķita krietni biedējošāks nekā pirms brīža.

No lejas atskanēja Albija balss, ziņojot, ka viss ir saga­tavots, un Gallijs ar pārējiem sāka vilkt virvi. Pēc pāris mir­kļiem meitenes nedzīvais ķermenis parādījās pāri Kastes malai un tika noguldīts uz vienas no akmens plāksnēm, kas klāja pagalmu. Visi kā viens tūlīt metās uz priekšu un sakļāvās ciešā lokā ap meiteni. Gaisā virmoja gandrīz taustāms uz­budinājums, bet Tomass palika uz vietas. Savādais klusums, kas iestājās ap Kasti, viņam lika sajusties neomulīgi, it kā nu­pat būtu atrakts vēl nesen aizbērts kaps.

Par spīti ziņkārei viņš necentās izlauzties cauri blīva­jām zēnu rindām visticamāk, tas nemaz neizdotos. Tomēr Tomass bija paspējis uz īsu brīdi saskatīt ķermeni, pirms to aizsedza priekšā drūzmējošies stāvi. Meitene bija tieva, bet ne pārāk īsa, varbūt metru un sešdesmit piecus centi­metrus gara. Izskatījās, ka viņai varētu būt piecpadsmit vai sešpadsmit gadu. Pusaudzes mati bija piķa melnā krāsā, bet visspilgtāk Tomasa atmiņā iespiedās viņas bālā, pērļu baltā āda.

No Kastes izrāpās Albijs ar Ņūtu un izspraucās cauri zē­niem, kuri tūlīt pat sadrūzmējās ap viņiem, atkal aizsegdami skatu. Taču nepagāja ne pāris sekundes, kad pūlis pašķīrās un Tomass ieraudzīja Ņūtu rādām uz viņu ar pirkstu.

-    Nāc šurp, zaļknābi! viņš pavēlēja bez liekām ceremo­nijām.

Tomasa sirds krūtīs salēcās; sāka svīst plaukstas. Ko vi­ņiem atkal vajadzēja? Izskatījās, ka situācija negrasās uzlabo­ties. Viņš piespieda sevi doties uz priekšu, pie viena cenšoties izskatīties tik nevainīgs, cik iespējams, bet ne tāds, kurš ir vainīgs un tikai cenšas izskatīties nevainīgs. Dieva dēļ, no­mierinies, viņš teica pats sev. Tu taču neesi izdarījis neko slik­tu. Dīvainā kārtā viņš nemaz nejutās par to tik pārliecināts varbūt bija gan, bet vienkārši neatcerējās.

Pārējie zēni skatījās uz Tomasu tā, it kā viņš būtu atbil­dīgs par visu, sākot ar Labirintu un beidzot ar bēdnešiem. Viņš centās nelūkoties tiem acīs, baidoties izlikties vainīgs un vēl vairāk pastiprināt pret sevi vērstās aizdomas.

Zēns pienāca pie Albija un Ņūta, kuri bija nometušies ceļos blakus meitenei. Nevēloties sastapt viņu skatienus, To­mass sakoncentrējās uz nedzīvo ķermeni. Par spīti līķa bā­lumam meitene bija ļoti glīta. Pat vairāk nekā glīta. Skaista. Samtaini mati, nevainojama āda, ideālas lūpas, slaidas kājas. Viņš nokaunējās, ka tā domā par mirušu meiteni, bet nespēja novērsties. Ilgi jau vairs tā nepaliks. Tomass sajuta vieglu ne­labumu vēderā. Drīz viņas miesa sāks pūt un lēnām sadalīsies, viņš iedomājās un pats brīnījās par savu slimīgo uztveri.

-    Tu viņu pazīsti, švali? vaicāja Albijs ērcīgā balsī.

Tomasu jautājums pārsteidza. Pazīstu? Skaidrs, ka ne­pazīstu. Es nevienu te nepazīstu. Izņemot jūs.

-    Ne jau tā… Albijs iesāka, tad apstājās un aizkaitināts nopūtās. Es prasu, vai viņa tev izskatās pazīstama? Vai tev neliekas, ka esi viņu redzējis jau agrāk?

-     Nē. Nekā tamlīdzīga. Tomass, nervozi mīņādamies, paskatījās uz savām kājām, tad atkal uz meiteni.

Albijs sarauca pieri. Droši zini? Izskatījās, ka viņš ne­tic nevienam Tomasa vārdam un kļūst aizvien dusmīgāks.

Kāds, viņaprāt, man ar to varētu būt sakars? Tomass bija neizpratnē. Viņš mierīgi ieskatījās Albija acīs un atbildēja: )ā. Kāpēc jautā?

-     Bļāviens… Albijs norūca un atkal paskatījās uz mei­teni. Tā nevar būt sakritība. Divi zaļknābji divās dienās viens dzīvs, otrs miris.

Pēkšņi Albija vārdi sāka iegūt jēgu un Tomasā uzvirmoja panika. Jūs taču nedomājat, ka es… Viņš nepaspēja pa­beigt teikumu.

-     Atslābsti, zaļknābi, Ņūts viņu pārtrauca. Neviens nesaka, ka tu viņu nogalināji, velns parāvis!

Tomasa domas griezās kā karuselī. Sākumā viņš bija pār­liecināts, ka redz meiteni pirmoreiz mūžā bet tad viņa prātā iezagās šaubas. Neraugoties uz tām, viņš atbildēja: Goda vārds, es nekad agrāk neesmu viņu redzējis. Viņam jau tā­pat pietika problēmu.

-    Vai tu…

Pirms Ņūts paspēja pabeigt, meitene negaidīti pieslējās sēdus. Dziļi ievilkdama plaušās gaisu, viņa atvēra acis un, mirkšķinot plakstiņus, skatījās uz apkārt stāvošajiem. Albijs no pārsteiguma iekliedzās un atmuguriski nokrita zemē. Ņūts noelsās, pielēca kājās un paspēra vairākus soļus atpakaļ. Tomass pat nepakustējās, sastindzis no bailēm, nespēdams atraut skatienu no meitenes.