Labirinta gūstā

Tomasa pakrūtē kaut kas sažņaudzās. Viņš saprata, ka ir saistīts ar meiteni. Abi bija ieradušies Klajumā ar vienas dienas intervālu, viņa šķita pazīstama, turklāt Tomasu bija apsēdusi nepārvarama vēlme kļūt par skrējēju par spīti visam šausmīgajam, ko bija uzzinājis… Ko tas viss nozīmēja?

Albijs pieliecās tuvāk, lai vēlreiz ieskatītos meitenes sejā, pirms tā tika aiznesta. Iekārtojiet viņu blakus Bena istabai un nenolaidiet acis ne dienu, ne nakti. Ja kaut kas mainās, tū­līt pat ziņojiet. Vienalga vai viņa runā miegā, vai pieklunkšķina gultu uz vietas sameklējiet mani!

-     Labi, Džefs nomurmināja un kopā ar Klintu lēnām devās uz Mājokļa pusi, meitenes ķermenim šūpojoties līdzi viņu soļiem. Pārējie klajumnieki beidzot pašķīrās un izklīda kur nu kurais, savā starpā apspriežot dažādas teorijas.

Tomass vēroja notiekošo, iegrimis dziļās pārdomās. Zēns acīmredzot nebija vienīgais, kam bija aizdomas par viņa sa­vādo saistību ar meiteni. Pirms mirkļa uzklausītās visai vāji slēptās apsūdzības liecināja, ka arī pārējie kaut ko nojauš. Bet ko? Viņš jau tāpat bija galīgi apjucis tas, ka viņam kaut ko pārmeta, lika justies vēl sliktāk. Gluži kā nolasījis Tomasa do­mas, klāt pienāca Albijs un sagrāba viņu aiz pleca.

-    Tiešām neesi viņu redzējis agrāk? viņš vaicāja.

Tomass brīdi vilcinājās. Nē… katrā ziņā, ja arī esmu, tad

neatceros, viņš atbildēja, cerot, ka ar savu minstināšanos nerada papildu aizdomas. Ja nu viņš nudien pazina meiteni? Ko gan tas nozīmētu?

-    Droši zini? pārvaicāja Albijam aiz muguras stāvošais Ņūts.

-    Es… nē, man šķiet, ka neesmu. Kāpēc jūs mani tā pra­tināt? Šobrīd par visu vairāk Tomass vēlējās, lai pienāktu nakts un viņš varētu iet gulēt.

Albijs nogrozīja galvu, tad, atlaidis Tomasa plecu, pagrie­zās pret Ņūtu. Kaut kāds murgs… Izsludini Sapulci.

Vadoņa balss bija gana klusa, un neviens cits bez viņiem to nedzirdēja, taču Tomass tik un tā viņa vārdos saklausīja kaut ko draudīgu. Abi vecākie zēni devās prom, un viņš at­viegloti uzelpoja, ieraudzījis šurp nākam Čaku.

-    Čak, kas notiek Sapulcē?

-    Tur sanāk kopā visi uzraugi. Sapulci izsludina tikai tad, kad noticis kaut kas neparasts vai briesmīgs. Izklausījās, ka Čaks varen lepojas ar savām zināšanām.

-    Nu, laikam jau šodienas notikumi atbilst abām katego­rijām. Tomasa vēders iekurkstējās, pārtraucot viņa domu gaitu. No rīta nepaspēju pabrokastot. Vai mēs varam atrast kaut ko ēdamu? Esmu izbadējies.

Čaks paskatījās uz viņu ieplestām acīm. Kas tad nu? Tas trakais meitenes izgājiens tevī raisījis apetīti? Tu esi vēl jocīgāks, nekā man likās.

Tomass nopūtās. Lūdzu, vienkārši dabū man kaut ko ēdamu.

Mājokļa virtuve nebija liela, bet tajā atradās viss nepiecie­šamais, lai pagatavotu sātīgu maltīti cepešplīts, mikroviļņu krāsns, trauku mazgājamā mašīna, pāris galdu. Viss izskatījās vecs un nolietots, bet puslīdz tīrs. Ieraugot pazīstamo sadzī­ves tehniku un telpas iekārtojumu, Tomasam likās, ka viņš tūlīt, tūlīt spēs atsaukt atmiņā kaut ko īstu no savas pagātnes. Bet, lai kā viņš centās, pietrūka pašu svarīgāko elementu vārdu, seju, vietu, notikumu. Tas bija tracinoši.

-     Piesēdi, teica Čaks. Tūlīt kaut ko uzmeklēšu. Bet, goda vārds, šī ir pēdējā reize. Mums paveicies, ka Cepeša nav uz vietas, viņš nevar ciest, ja kāds rakājas pa viņa ledusskapi.

Tomass priecājās, ka viņi ir vieni. Kamēr Čaks rosījās ap traukiem un ēdienu, viņš no neliela plastmasas galdiņa apak­šas izvilka koka ķeblīti un apsēdās. Ārprāts. Tas viss taču nav normāli. Kas tie par ļaundariem, kas mūs atsūtīja šurp? Kāpēc lai kāds darītu kaut ko tik ļaunu?

Čaks uz mirkli apstājās. Beidz žēloties. Labāk samieri­nāties un vairs nedomāt par to.

-    Kā tad. Tomass pavērās laukā pa logu. Šķita, ka tagad ir piemērots brīdis uzdot kādu no neskaitāmajiem jautājumiem, kas gūzmējās viņa prātā. No kurienes šeit ir elektrība?

-    Kāda atšķirība? Galvenais, ka par brīvu.

Tā jau man likās, Tomass nodomāja. Nekādas skaidrības.

Čaks pienesa pie galda divus šķīvjus ar sviestmaizēm un burkāniem. Maize bija balta un mīksta, bet burkāni spilgti oranži. Tomasa kuņģis skubināja viņu pasteigties; zēns paņē­ma sviestmaizi un iecirta tajā zobus.

-     Nu, vecīt… viņš noņurdēja ar pilnu muti. Vismaz ēdiens te ir labs.

Turpmākās maltītes laikā Čaks klusēja. Tomasam nebija iebildumu, jo par spīti visam savādajam un absolūti nesapro­tamajam, kas jau bija paspējis norisināties viņam pieejamās at­miņas ietvaros, dvēselē uz brīdi atgriezās miers. Ar pilnu vēde­ru, atjaunotām enerģijas rezervēm un pāris mirkļiem klusuma pietika, lai viņš apņemtos turpmāk nečīkstēt un rīkoties.

Notiesājis pēdējo kumosu, Tomass atgāzās krēslā. Tā, Čak… viņš apņēmīgi iesāka un, noslaucījis muti salvetē, turpināja: Kas man jādara, lai kļūtu par skrējēju?

-    Tikai nesāc… Čaks pacēla acis no šķīvja, kurā tobrīd medīja atlikušās maltītes drupačas, un tik skaļi un sulīgi at­raugājās, ka Tomass no izbīļa sarāvās.