Labirinta gūstā

Viņas spilgti zilās acis šaudījās turp un atpakaļ, plaušas rija gaisu milzīgiem malkiem; sārtenās lūpas drebēja, nepārtraukti pie sevis atkārtodamas kaut ko nesaprotamu. Tad dobjā un ne­cilvēcīgā, bet skaidrā balsī viņa izrunāja divus vārdus.

Viss mainīsies.

Tomass vēl nebija atguvies no šoka, kad meitene izvalbīja acis un nokrita atpakaļ guļus. Ķermenim atsitoties pret zemi, viņas labā roka pašāvās augšup un sastingusi palika gaisā. Meitenes sažņaugtajā dūrē vīdēja saburzīta papīra lapiņa.

Tomass pūlējās norīt kaklā iesprūdušo kamolu, bet rīk­le bija pavisam izkaltusi. Klāt piesteidzās Ņūts un, atlauzis meitenes krampjaini sažņaugtos pirkstus, atbrīvoja saņurcīto zīmīti. Drebošiem pirkstiem viņš to iztaisnoja, tad nometās uz ceļiem un izklāja uz zemes. Tomass pavirzījās tuvāk, lai saskatītu, kas tajā bija rakstīts.

Uz papīra ar trekniem melniem burtiem bija uzšvīkāti trīs vārdi:

Viņa ir pēdējā.

9. NODAĻA

r

Uz bridi Klajumā bija iestājies pilnīgs klusums. Likās, ka tai pāršalkusi pārdabiska vēja brāzma, aiznesot sev līdzi visas skaņas. Ņūts tikko bija skaļi nolasījis zīmītes saturu pārējiem, bet tā vietā, lai mestos apspriest notikušo, klajumnieki stā­vēja kā apstulbuši un nebilda ne vārda. Tomass bija gaidījis ierasto klaigāšanu, strīdus un jautājumus, bet zēni klusēja kā mēli norijuši. Visu acis bija piekaltas meitenei, kura gulēja kā aizmigusi, krūtīm vienmērīgi cilājoties seklas elpas ritmā. Pretēji sākotnējam pieņēmumam viņa izrādījās pat ļoti dzīva.

Ņūts piecēlās kājās. Tomass cerēja uz kādu paskaidroju­mu, saprāta balsi vai vismaz vārdiem, kas sniegtu mierinā­jumu. Tā vietā Ņūts no visa spēka, asinsvadiem izspiežoties uz rokām, samīcīja zīmīti dūrē, un Tomasa dūša sašļuka pa­pēžos. Neizprotama iemesla dēļ šī situācija darīja viņu ļoti nemierīgu.

Albijs pielika plaukstas pie mutes un skaļi iesaucās: Medbrāļi!

Tomass sāka domāt par to, ko šis vārds nozīmē tā nebi­ja pirmā reize, kad viņš to dzirdēja, taču pēkšņi tika rupji pagrūsts malā. Cauri pūlim lauzās divi vecāki zēni viens no tiem garš, ar ezītī apgrieztiem matiem un degunu prāva citrona izmērā. Otrs bija īss, un viņa melnie mati deniņos jau bija sākuši sirmot. Tomasam atlika tikai cerēt, ka viņi spēs ieviest kādu skaidrību notiekošajā.

-    Ko lai mēs darām ar viņu? vaicāja garākais zēns; viņa balss izrādījās daudz smalkāka, nekā Tomass bija gaidījis.

-    Kā lai es zinu? teica Albijs. Jūs te esat medbrāļi, ne­vis es. Paši izdomājiet.

Medbrāļi… Tomass atkārtoja pie sevis, līdz sagaidīja ap­skaidrību. Tie droši vien šeit pilda ārstu funkcijas. īsākais zēns jau bija nometies uz ceļiem blakus meitenei, taustīdams pēc pulsa, un noliecis galvu pie viņas krūtīm, lai saklausītu sirdi.

-    Kāpēc Klints var dabūt viņu pirmais? no aizmugures atskanēja bļāviens. Šur tur pūlī kāds ieņirdzās. Es piesakos rindā!

Kā viņi spēj jokot? Tomass domāja. Viņa taču ir knapi dzī­va. Zēnam sametās šķērmi.

Albijs sarauca uzacis, viņa lūpas savilkās bargā smīnā, kas ne tuvu nevēstīja par humoru. Ja kāds no jums, švaļi, piedurs viņai kaut pirkstu, dabūs iet gulēt Labirintā pie bēdnešiem, viņš noskaldīja. Tikai pamēģiniet un tiksiet izraidīti bez ierunām. Albijs lēnām apgriezās ap savu asi, it kā gribētu, lai visi redz viņa seju. Tā lai neviens viņai ne­pieskartos! Skaidrs?!

Tā bija pirmā reize, kad Tomass dzirdēja no Albija lūpām nākam kaut ko, kas viņam patika.

īsākais medbrālis Klints, ja varēja ticēt asprātim no bara, bija pabeidzis izmeklēšanu un piecēlās kājās. Šķiet, ka ar viņu viss ir kārtībā. Plaušas darbojas, pulss normāls, lai gan nedaudz palēnināts. Neesmu nekāds eksperts, bet es teiktu, ka viņa ir komā. Nāc, Džef, nesam viņu uz Mājokli.

Viņa kolēģis piesteidzās klāt un satvēra meiteni aiz plauk­stu locītavām, tikmēr Klints ķērās pie viņas potītēm. Tomass vēlējās, kaut varētu palīdzēt, ar katru mirkli zēns arvien vairāk šaubījās par to, ka viņa agrāk teiktais bija patiesība. Meitene tomēr likās pazīstama; Tomass juta savādu saikni ar viņu, lai gan ar prātu nespēja to izskaidrot. Šī sajūta raisīja viņā nemieru, un zēns tramīgi pašķielēja apkārt, gluži kā sa­bijies, ka kāds varētu nolasīt viņa domas.

-     Uz trīs… teica Džefs, garākais medbrālis. Pieliecies viņš izskatījās smieklīgi un atgādināja milzīgu dievlūdzēju. Viens… divi… trīs!

Ar strauju rāvienu viņi pacēla ķermeni no zemes, gandrīz vai pametot to gaisā acīmredzot meitene izrādījās daudz vieglāka, nekā medbrāļi bija iedomājušies. Tomass tik tikko nocietās, neuzbļāvis tiem, lai taču rīkojas piesardzīgāk.

-     Laikam būs jāskatās, kā viņa uzvedas, sacīja Džefs, ne pie viena konkrēti nevēršoties. Ja tik drīz nepamodīsies, varam barot viņu ar kaut ko zupveidīgu.

-     Galvenais, rūpīgi uzmaniet, teica Ņūts. Viņa no­teikti ir ar kaut ko īpaša, citādi nebūtu šurp atsūtīta.