Labirinta gūstā

-    Albijs teica, ka man būs pārbaudes laiks pie dažādiem uz­raugiem. Vai tas attiecas arī uz skrējējiem? Tomass pacietīgi gaidīja, kad viņa sarunbiedrs beidzot pateiks kaut ko noderīgu.

Čaks teatrāli izbolīja acis, neradot nekādas šaubas par to, cik stulba viņam šī doma likās. Pēc pāris stundām viņi būs atpakaļ. Paprasi pats.

Par spīti sarkasmam žeņķa balsī Tomass negrasījās pa­doties. Ko viņi dara, kad vakaros atgriežas Klajumā? Kas ir tajā betona ēkā?

-    Kartes. Viņi tur tiekas uzreiz pēc vārtu aizvēršanās, lai neko nepaspētu aizmirst.

Kartes? Tomass samulsa. Bet, ja skrējēji tur zīmē kar­tes… vai tad viņiem nav uz kā rakstīt, kad viņi ir Labirin­tā? Kartes. Pagaidām tas bija pats intriģējošākais jaunums no visiem, ko Tomass bija uzzinājis pēdējā laikā. Pirmais, kas liecināja par to, ka viņu neapskaužamajam stāvoklim ir ie­spējams atrisinājums.

-      Protams, ka ir, bet viņiem vienalga vēl daudz kas jā­pārrunā, jāapspriež, jāizanalizē un tā tālāk. Pie tam… Čaks vēlreiz nobolīja acis, Labirintā nemaz nav laika rakstīt, jo jāskrien. Tāpēc jau viņus sauc par skrējējiem.

Tomass aizdomājās par skrējējiem un kartēm. Vai tiešām Labirints varēja būt tik neizmērojami milzīgs, ka pat divu gadu laikā tie vēl nebija atraduši izeju? Tas šķita neiespējami. Bet tad viņš atcerējās Albija teikto par sienu pārvietošanos naktī. Ja nu viņi bija notiesāti dzīvot šajā vietā līdz mūža galam?

Notiesāti. Šis vārds Tomasā modināja trauksmi, un sāta sajūtas viestā cerības dzirksts nodzisa ar klusu čūkstu.

-      Čak, ja nu mēs visi esam noziedznieki? Piemēram, slepkavas vai kaut kas tāds?

-    Ko? Čaks paskatījās uz Tomasu tā, it kā tas būtu saju­cis prātā. Kur tu rāvi tik gaišu domu?

-      Padomā pats. Mūsu atmiņas ir izdzēstas. Mēs dzīvo­jam vietā, no kuras, visticamāk, nav izejas, un mūs apsargā asinskāri briesmoņi. Vai tev tas neatgādina cietumu? Izru­nāta skaļi, šī doma sāka šķist arvien ticamāka. Viņam same­tās nelāgi ap dūšu.

-    Vecīt, man varētu būt kādi divpadsmit gadi. Čaks ie­bakstīja ar īkšķi sev krūtis. Varbūt trīspadsmit, ne vairāk. Tev tiešām liekas, ka es būtu varējis izdarīt ko tādu, par ko mani ieliktu cietumā uz visu atlikušo dzīvi?

-    Man vienalga, ko tu esi vai neesi izdarījis. Tā vai citādi, tu esi cietumā. Vai arī tev liekas, ka te ir kaut kāds kūrorts? Ak dievs, Tomass lūdzās. Es ceru, ka es klūdos.

Čaks mirkli padomāja. Es nezinu. Tas ir labāk nekā…

-      … dzīvot klunkšķu kaudzē, jā, to jau esmu dzirdējis. Tomass piecēlās un iestūma savu krēslu atpakaļ pagaldē. Čaks viņam patika, bet uzturēt ar viņu nopietnu sarunu šķita neiespējami, lai neteiktu apgrūtinoši un kaitinoši. Uztaisi sev vēl kādu sviestmaizi. Es došos izpētīt apkārtni. Tiekamies vakarā.

Tomass izgāja no virtuves pagalmā, nedodot Čakam ie­spēju piedāvāt savu kompāniju. Klajumā viss bija atgriezies ierastajās sliedēs darbinieki pildīja savus pienākumus, Kas­tes durvis bija aizvērtas, debesīs spīdēja saule. Nekas nelieci­nāja par to, ka te nesen ieradusies pustraka, pārmaiņas sološa meitene.

Ar Albiju iesāktā Ekskursija bija pārtrūkusi pusceļā, tā­pēc Tomass nolēma turpināt to uz savu roku un pats tuvāk iepazīties ar Klajumu. Viņš uzņēma kursu uz ziemeļrietumu stūri, pretī zaļojošu kukurūzas lakstu rindām ar nobriedu­šām vālītēm, kas izskatījās gatavas ievākšanai. Turpat blakus auga arī tomāti, salāti, zirņi un vesels lērums citu dārzeņu, ko viņš nepazina.

Tomass dziļi ievilka nāsīs gaisu, izbaudot svaigo zemes un augu smaržu. Viņš cerēja, ka patīkamais aromāts atdzīvi­nās kādu tikpat patīkamu atmiņu, bet velti. Pienācis tuvāk, viņš pamanīja vairākus zēnus ravējam un kaplējam dobes. Kāds no tiem pamāja viņam ar roku un uzsmaidīja. īstu, ne­viltotu smaidu!

Varbūt šī vieta nemaz nav tik slikta, kā izskatās, Tomass nodomāja. Nejau visiem te jābūt kretīniem. Viņš vēlreiz dziļi ievilka plaušās patīkamo gaisu un turpināja ceļu Klajumā vēl bija daudz kā neizpētīta.

Tomasa nākamais mērķis bija dienvidaustrumu stūris, kurā aiz pavirši sanaglotiem žogiem uzturējās dažas govis, kazas, aitas un cūkas. Zirgu gan nebija. Žēl, viņš nodomāja. Jātnieki noteikti būtu ātrāki par skrējējiem. Tuvojoties aplo­kiem, Tomasam radās aizdomas, ka savā aizmirstajā dzīvē pirms Klajuma viņam ir bijusi darīšana ar mājlopiem. To ra­dītās smakas un skaņas šķita ļoti pazīstamas.

Aromāts gan te nebija tik patīkams kā pie Dārziem, bet, viņaprāt, tas varēja būt arī daudz sliktāks. Turpinot pētīt Klajumu, Tomass secināja, ka tā iemītnieki to uztur ļoti labā kārtībā un tīrībā. Viņu pārsteidza tas, cik labi organizēta šķita Klajuma sadzīve. Acīmredzot zēni tajā ieguldīja daudz rūpju un darba. Nebija grūti iedomāties, cik drausmīga un neizturama šī vieta taptu, ja visi pēkšņi kļūtu truli un slinki.