Labirinta gūstā

Bens saspringa, gatavojoties jaunam lēcienam. Satraci­nātā zēna labajā rokā nez no kurienes bija parādījies nazis. Tomasu pārņēma šķebinošas bailes, viņš nespēja noticēt, ka tas viss notiek pa īstam.

-Ben!

Tomass pārsteigts lūkojās balss virzienā un atviegloti uz­elpoja, ieraudzījis starp kokiem izcirtuma malā Albiju, kura stāvs palsajā gaismā vairāk atgādināja rēgu. Vadonis rokās turēja lielu šaujamloku un ar stiegrā atvilkto bultu tēmēja tieši uz Benu.

Ben, atkārtoja Albijs, stāvi un nekusties, vai arī ne­sagaidīsi rītdienu.

Tomass palūkojās uz Benu, kurš ar negantu skatienu blenza Albijā, mēlei nepārtraukti šaudoties starp lūpām, lai tās samitrinātu. Kas viņam kaiš? Tomass brīnījās. Zēns no cil­vēka bija pārvērties par briesmoni. Kāpēc?

-     Ja tu mani nošausi, ieķērcās Bens, siekalām šķīstot no mutes tik tālu, ka dažas lāses sasniedza Tomasa seju, būsi izvēlējies nepareizo mērķi. Viņa skatiens atgriezās pie Tomasa. Viņš ir tas, kurš tev jānogalina! Bena balsī bija skaidri saklausāms ārprāts.

-     Nerunā muļķības, Ben, rāmā balsī atbildēja Albijs, turpinot tēmēt uz viņu. Tomass tikko šeit ieradās par viņu nav jāuztraucas. Tev vēl aizvien rādās murgi no Pārvēršanas. Nevajadzēja kāpt laukā no gultas.

-    Viņš nav tāds kā mēs! Bens iekliedzās. Es viņu re­dzēju. Viņš… viņš ir ļauns. Mums viņš jānogalina. Ļauj man

uzšķērst vinu!

> >

Tomass nevilšus pakāpās atpakaļ, neprāša teiktā izbie­dēts. Kā saprast to, ka Bens bija viņu redzējis? Kāpēc viņš domāja, ka Tomass ir ļauns?

Albijs ne par sprīdi nebija pakustinājis ieroci un turpi­nāja tēmēt. Atstāj to manā un uzraugu ziņā, klunkšķpauri. Loks viņa rokās ne mirkli nenodrebēja, it kā balstītos pret koka zaru. Bet tagad kustini savu kaulaino pakaļu un taisies, ka tiec atpakaļ uz Mājokli.

-        Viņš mēģinās mūs glābt, Bens nelikās mierā. Viņš mēģinās izvest mūs no Labirinta. Labāk uzreiz nolēkt no Kraujas! Labāk vienā rāvienā izlaist sev zarnas!

-    Par ko tu ru… iesāka Tomass.

-    Aizver muti! Bens ieķērcās. Aizver savu pretīgo no­devēja muti!

-    Ben, Albijs mierīgā balsī teica. Es skaitu līdz trīs.

-    Viņš ir ļauns, viņš ir ļauns, viņš ir ļauns… Bens čuk­stēja, gluži kā skaitīdams mantru, un draudīgi šūpojās uz priekšu un atpakaļ, pārliekot nazi no vienas rokas otrā. Viņa acis bija piekaltas Tomasam.

-    Viens…

-    Ļauns, ļauns, ļauns, ļauns, ļauns… Bens atieza zobus smaidā. Meža blāvajā gaismā tie spīdēja un izskatījās zaļgani.

Tomass gribēja novērsties, celties un bēgt, bet nespēja pat pakustēties. No bailēm viņš bija kā pārakmeņojies.

-    Divi… Albija balss kļuva skaļāka un draudīgāka.

-     Ben, Tomass drudžaini centās apkopot domas. Es neesmu… Es pat nesaprotu, ko…

Viņš nepaspēja pabeigt. Bens nelabā balsī iekaucās un metās uz priekšu ar gaisā paceltu nazi.

-    Trīs! iekliedzās Albijs un atlaida stiegru.

Tomass sadzirdēja gaisu šķeļošās bultas švīkstu un ne­lāgo, mitro plakšķi, ar kuru tā sasniedza mērķi. Bena galva neganti noraustījās pa kreisi, viss ķermenis sagriezās tai līdzi, un viņš nokrita zemē uz vēdera, ar kājām pret Tomasu, vairs neizdvesdams ne skaņas.

Tomass uztrausās kājās un pastreipuļoja uz priekšu. Bul­ta bija iedūrusies Bena vaigā; pa tās garo kātu lēnām ritēja asinis, kas tumsā izskatījās melnas kā darva. Nez kāpēc To­mass bija iedomājies, ka to būs vairāk. Bens neizrādīja nekā­das dzīvības pazīmes, izņemot labās rokas mazo pirkstiņu, kas brīdi pa brīdim krampjaini noraustījās. Tomass apspieda vēlmi izvemties. Vai tiešām Bens būs gājis bojā viņa dēļ? Vai tā bija viņa vaina?

Ejam, teica Albijs, paunotāji par viņu parūpēsies rīt.

Kas tikko notika? Tomass domāja, blenžot uz nedzīvo ķermeni. Šķita, ka visa pasaule pazūd zem kājām. Par ko? Kā es tam zēnam biju nodarījis pāri?

Tomass pacēla galvu, cerot saņemt kādu atbildi, bet Al­bijs jau bija prom. Par viņa neseno klātbūtni liecināja tikai vientuļa zara šūpošanās.

Iznākot no meža, Tomasu apžilbināja spožie saules stari un viņš samiedza acis. Zēns gāja pieklibodams, neizturami smeldza potīte, lai gan viņš neatcerējās, kā to savainojis. Ar vienu roku Tomass saudzīgi piesedza sakosto plecu, bet otru bija piespiedis vēderam, it kā spētu tā aizturēt nu jau neno­vēršamo vemšanu. Viņa acu priekšā atgriezās nedabiski sa­vērptā Bena galva, pa bultas kātu lēnām slīdošās asinis, kas krājās lāsēs un pilēja uz zemes…

Ar to arī pietika.

Tomass nokrita četrrāpus pie viena no nīkuļojošajiem kokiem meža pamalē un vēma, rīstīdamies un klepodams, kamēr nebija atbrīvojies no visa kuņģa satura un izspļāvis pēdējās skābenās žults paliekas. Viņa ķermenis nevaldāmi raustījās, šķita, ka vemšana nekad nepāries.

Tad, it kā paša smadzenes par viņu ņirgātos, Tomasam ienāca prātā kāda doma. Viņš bija pavadījis Klajumā aptuve­ni divdesmit četras stundas. Tikai vienu diennakti. Bet bija noticis jau tik daudz, patiešām daudz briesmīgu lietu. Šķita, ka ļaunāk jau vairs nekļūs.

Tātad situācija varēja tikai uzlaboties.