Labirinta gūstā

Tonakt Tomass gulēja uz muguras, vērdamies zvaig­žņotajās debesīs un šaubīdamies, vai spēs vēl jebkad iemigt. Ikreiz, kad zēns aizvēra acis, viņam virsū šaušalīgs un pār­grieztu seju lēca Bens. Tomass varēja apzvērēt, ka joprojām dzird miklo skaņu, ar kādu bulta ietriecās Bena vaigā.

Viņš zināja, ka nekad nespēs aizmirst pāris šausmu pil­nās minūtes Mironmežā.

>

-    Nu, saki taču kaut ko, Čaks atkārtoja jau piekto reizi, kopš zēni bija ielīduši guļammaisos.

-    Nē, Tomass atbildēja tieši tāpat kā iepriekšējās reizes.

-    Visi tāpat zina, kas notika. Tas nav pirmais gadījums, kad bēdnešu sadzelts švalis sajucis prātā un uzbrucis kādam. Vienu vai divas reizes tā jau ir bijis. Nevajag domāt, ka tu esi īpašs.

Līdz šim Čaka sabiedrība Tomasam šķita tikai mēreni kaitinoša, bet nu tā bija kļuvusi neizturama. Čak, priecā­jies, ka man pa rokai nav Albija loka.

-    Es tikai…

-    Aizveries, Čak. Arlabunakti. Tomasam nebija ne ma­zākās vēlēšanās iesaistīties sarunā.

Pēc neilga brīža viņa draugs iesnaudās, un, spriežot pēc ritmiskās krākšanas, tas pats notika arī ar pārējiem Klajuma iemītniekiem. Pagāja vairākas stundas, un Tomass vienīgais vēl aizvien bija nomodā. Gribējās raudāt, bet viņš to nedarīja. Gribējās uzmeklēt Albiju un tāpat vien iekraut tam pa seju, bet viņš to nedarīja. Gribējās kliegt, spārdīties, spļaudīties, atvērt Kasti un ielēkt tās melnajā caurumā. Bet Tomass to nedarīja.

Aizvēris acis un ar varu patriecis no apziņas drūmās do­mas un vīzijas, viņš beidzot aizmiga.

Nākamajā rītā Čakam bija krietni jānopūlas, lai izdabūtu Tomasu no guļammaisa, aizstumtu līdz dušai un pēc tam atkal izvilktu laukā. Visu šo laiku viņš jutās nomākts un vienaldzīgs, galva vai plīsa no sāpēm, bet ķermenis pieprasīja vēl pāris stundas miega. Brokastis pagāja kā miglā, un jau brīdi vēlāk Tomass vairs nespēja atcerēties, ko ēdis. Viņa smadzenes bija tik nogurušas, ka likās galvā kāds ierāpies un pārdesmit vie­tās pienaglojis tās galvaskausa iekšpusei. Sirdi plosīja skumjas.

Bet, kā varēja noprast, milzu rosīgajā skudru pūznī, ko dēvēja par Klajumu, slaistiem un guļavām nebija vietas.

Viņš stāvēja kopā ar Ņūtu pie Asinsnama kūts, gatavoda­mies savai pirmajai pārbaudes dienai pie uzrauga. Par spīti smagajam rītam Tomass priecājās par iespēju uzzināt kaut ko jaunu, kā arī novērst domas no Bena un kapos piedzīvo­tā. Visapkārt viņiem māva govis, blēja aitas un kvieca cūkas. Kaut kur netālu ierējās suns Tomass cerēja, ka Cepetis nav piešķīris jaunu jēgu vārdam hotdogs. Kad es pēdējoreiz ēdu hotdogu? viņš aizdomājās. Un ar ko kopā?

Tomij, tu vispār klausies, ko es tev stāstu?

Viņš pēkšņi attapās un atkal pievērsa uzmanību Ņūtam, kurš jau bija runājis nez cik ilgi; Tomass nebija dzirdējis ne vārda no zēna sacītā. Jā, piedod. Šonakt slikti gulēju.

Ņūts notēloja saprotošu smaidu. Es nebrīnos. Vakar­diena tev noteikti bija gatavais murgs. Tu droši vien uzskati mani par pēdējo klunkšķi, jo es dzenu tevi strādāt pēc tāda pārdzīvojuma.

Tomass paraustīja plecus. Gan jau darbs man nāks par labu. Vismaz nebūs vairs par to jādomā.

Ņūts piekrītoši pamāja, un viņa smaids kļuva patiesāks. Es skatos, ka tev galva ir savā vietā, Tomij. Tas arī ir viens no iemesliem, kāpēc uzturam šo vietu kārtībā un visiem ir smagi jāstrādā. Sāksi slinkot, domāt skumjas domas uznāks dzīves apnikums un beigās pavisam padosies. Ļoti vienkārši.

Tomass palocīja galvu, ar kāju bezmērķīgi aizsperdams no saplaisājušās Klajuma grīdas izdrupušu akmeni. Vai ir kādi jaunumi par meiteni? Ja kaut kas tomēr spēja atdzīvi­nāt vienmuļo rītu, tad tās bija domas par viņu. Tomass vēlē­jās uzzināt vairāk, saprast savādo saikni, ko bija sajutis vakar.

-   Vēl aizvien guļ komā. Cepetis izvārījis kaut kādu zupu, medbrāļi baro viņu ar karoti, kontrolē pulsu, elpošanu un visu pārējo. Izskatās, ka viņa ir vesela, tikai pagaidām atrodas citā pasaulē.

-     Tas bija baigi jocīgi… Tomass nešaubījās ja ne at­gadījums ar Benu Miroņmežā, viņa domas būtu aizņemtas ar meiteni vien. Varbūt vakarnakts bezmiegam bija pavisam cits cēlonis. Viņu mocīja ziņkāre, kas ir šī meitene un vai viņi patiešām agrāk ir tikušies.

-    Jā, atteica Ņūts. Jocīgi gan. Un baigi arī.

Tomass izstūma no prāta domas par jaunpienācēju un palūkojās pāri Ņūta plecam uz lielo rūsgano kūts ēku.

-    Ar ko man būs jāsāk? Jāizslauc govis vai jānokauj kāds mazs nevainīgs jēriņš?

Ņūts iesmējās. Tomass jau bija ievērojis, ka šī skaņa Kla­jumā ir rets viesis. Jauniņos mēs vienmēr no sākuma sūtām uz Asinsnamu. Neuztraucies, izejvielu sagāde Cepetim ir ti­kai niecīga gaļinieku darba daļa. Viņu pienākumos ietilpst pilnīgi viss, kam ir kāds sakars ar lopiem.

-    Žēl, ka es neatceros savu agrāko dzīvi. Varbūt man pa­tīk nogalināt dzīvniekus, Tomass pajokoja, bet izskatījās, ka Ņūts to uztvēra nopietni.

O, līdz saulrietam gan jau būsi sapratis, Ņūts pamāja uz kūts pusi. Nāc, iepazīstināšu tevi ar Vinstonu viņš ir Asinsnama uzraugs.