Labirinta gūstā

-    Jā, Albij, Minjo atbildēja ar manāmu aizkaitinājumu balsī. Pāris kilometrus no šejienes, netālu no Kraujas.

Albijs pavērās laukā pa Labirinta vārtiem, tad atkal pie­vērsās Minjo. Nu, un kāpēc nepaņēmi to sev līdzi?

Minjo pa pusei iesmējās, pa pusei iekunkstējās. Vecīt, ko tev Cepetis piebēris brokastīm? Tas monstrs taču sver vismaz kādu pustonnu. Turklāt es neskartos tam klāt, pat ja man apsolītu brīvbiļeti prom no šīs vietas.

-     Kā tas izskatījās? Albijs turpināja izvaicāšanu. Vai durkļi bija ķermeņa ārpusē vai ievilkti? Tas nemaz nekustē­jās? Āda bija mitra vai sausa?

Tomass vai sprāga pušu no ziņkāres. Durkļi? Mitra āda? Ko tas viss nozīmē? Taču viņš pievaldīja mēli, nevēlēdamies lieki atgādināt savu klātbūtni, lai tikai abi vecākie zēni neno­spriestu turpināt sarunu bez viņa.

-     Rimsties taču, Minjo pārtrauca Albiju. Tev tas jā­redz pašam. Tas izskatās… dīvaini.

-    Dīvaini? Albijs pauda neizpratni.

-     Vecīt, es esmu noskrējies, izbadējies un pārcepies sau­lē. Bet, ja vēlies tūlīt pat doties tam pakaļ un vilkt šurp, mēs droši vien paspētu vēl pirms vārtu aizvēršanās.

Albijs ielūkojās pulkstenī. Labāk pagaidīt līdz rītdienai.

-     Tas ir prātīgākais, ko esi pateicis pēdējās nedēļas lai­kā! Minjo atgrūdās no sienas, uzsita vadonim pa plecu un, viegli pieklibodams, devās Mājokļa virzienā. Izskatījās, ka vi­ņam sāp visas maliņas. Aizejot skrējējs pāri plecam izmeta: Man droši vien būtu jādodas atpakaļ Labirintā, bet pie vel­na. Labāk iešu un ieēdīšu to pretīgo Cepeša sautējumu.

Tomass bija vīlies. Viņš saprata, ka Minjo ir pelnījis atpū­tu un kaut ko uzkost, bet labprāt būtu uzzinājis vairāk.

Albijs negaidīti pagriezās pret Tomasu. Ja tu kaut ko zini un nestāsti man…

Tomasu jautājums pārsteidza. Viņam bija apnicis nepār­traukti tikt apvainotam kaut kā zināšanā. Vai tad problēma nebija tieši tā, ka viņš neko nezināja? Zēns cieši ieskatījās Albijam acīs un vienkārši pavaicāja: Par ko jūs mani tā ienīstat?

Albija sejas izteiksme kļuva neaprakstāma tajā sajaucās izbrīns, dusmas un sašutums. Ienīstam? Sasodīts, puis, kopš izrāpies no Kastes, tu neko neesi sapratis! Tam nav nekāda sakara ar naidu vai mīlu, patikšanu vai draudzību. Mums rūp tikai viens izdzīvošana. Beidz tēlot upuri un sāc domāt ar smadzenēm, ja tev tādas ir!

Tomass sajutās kā iepļaukāts. Bet… kāpēc mani visu lai­ku tur aizdomās?

Jo tā nevar būt sakritība, pāli! Vispirms parādies tu, nā­kamajā dienā mēs kā jauniņo dabūjam meiteni ar traku zīmī­ti, Bens tevi sakož, Labirintā vāļājas beigti bēdneši. Te notiek kaut kas savāds, un es nelikšos mierā, kamēr nesapratīšu, kas.

Es neko nezinu, Albij! Es pat nezinu, kur biju pirms trim dienām, kur nu vēl to, kāpēc tas Minjo Labirintā atradis kaut kādu beigtu bēdnesi. Atšujies! Bija patīkami beidzot saviem vārdiem piešķirt asumu.

Albijs paliecās atpakaļ, kādu mirkli vienaldzīgi nolūkojās Tomasā un tad teica: Nomierinies, zaļknābi. Uzvedies kā pieaugušais un sāc domāt ar galvu. Neviens tev neko nepār­met un ne par ko neapsūdz. Bet, ja tev izdodas kaut ko atce­rēties, ja kaut kas liekas kaut vai nedaudz pazīstams, nemaz nemēģini noklusēt, skaidrs? Apsoli!

Tikai tad, ja tā būs pilnvērtīga atmiņa, Tomass domāja. Tikai tad, ja gribēšu ar to dalīties. Jā, labi, bet…

-    Vienkārši apsoli!

Tomass klusēja. Albija attieksme viņam jau bija līdz kaklam.

-    Nu, labi, viņš beidzot piekrita. Apsolu.

Sagaidījis atbildi, Albijs pagriezās un aizgāja, vairs ne­teikdams ne vārda.

Tomass Miroņmeža ārmalā uzmeklēja kādu kuplāku koku, kura lapotne deva pietiekami daudz ēnas. Doma par atgriešanos Asinsnamā pie Vinstona viņam uzdzina šausmas; bija pusdien­laiks, un ēdiens nebūtu nācis par ļaunu, bet Tomass nevēlējās atrasties neviena sabiedrībā tik ilgi, cik vien tas bija iespējams. Viņš atspiedās ar muguru pret koka stumbru, cerot uz kādu svaigāku vēsmiņu, taču Klajumā valdīja pilnīgs bezvējš.

Tomasa plakstiņi kļuva aizvien smagāki un gurdenāki, kad viņa mieru iztraucēja Čaks.

-    Tomas! Tomas! skriedams viņa virzienā, zeņķis bļāva un manāmi satraukts vēcināja rokas.

Tomass saberzēja acis un novaidējās. Par visu vairāk pa­saulē viņš vēlējās pusstundiņu nosnausties. Tikai tad, kad Čaks, smagi elsodams, jau stāvēja viņa priekšā, Tomass palū­kojās augšup. Kas ir?

Vārdi lēnām vēlās pār Čaka lūpām, zeņķim pūloties atgūt elpu: Bens… Bens… viņš… ir dzīvs.

Tomasa nogurums bija kā ar roku atņemts. Viņš acumir­klī pielēca kājās un ar acīm ieurbās Čakā. Ko?

-      Bens… ir dzīvs. Paunotāji aizgāja viņu savākt… bulta nebija skārusi smadzenes… medbrāļi viņu pārsaitēja.

Tomass palūkojās uz mežu, kur vakar bija piedzīvojis sli­mā zēna uzbrukumu. Tu joko. Es pats viņu redzēju… Bens nebija miris? Tomass nezināja, ko jūt vairāk pārsteigumu, atvieglojumu vai bailes no tā, ka viņam uzbruks vēlreiz.

-     Es arī, atteica Čaks. Tuptūzī ar milzīgu apsēju pār galvu.

-   Tuptūzī? Tomass atkal paskatījās uz Čaku. Kas tas tāds?

-      Mūsu cietums, Mājokļa ziemeļu pusē. Čaks pacēla roku tajā virzienā. Benu tur iemeta tik ātri, ka medbrāļiem nācās viņu pārsiet iekšā.