Labirinta gūstā

Bens centās atspiest papēžus pret pirmās Labirinta plāk­snes malu, bet tas izdevās tikai uz īsu mirkli, un spēcīgs grū­diens pārsvieda viņu pāri slieksnim. Nu jau Bens bija veselu metru ārpus Klajuma, kur turpināja kārpīties un spārdīties, no visa spēka cenzdamies atbrīvoties no siksnas. Bija atliku­šas tikai dažas sekundes, līdz vārti būs aizvērušies.

Ar pēdējiem spēkiem Benam beidzot izdevās izkustināt kaklu cilpā un pagriezties ar seju pret pārējiem klajumniekiem. Tomasam bija grūti noticēt, ka tas, ko viņš uzlūko, ir cilvēks Bena acīs gailēja ārprāts, no mutes šļācās gļotas, kauli un asinsvadi bija nedabiski izspiedušies cauri bālajai ādai. Viņš izskatījās apmēram tā, kā Tomass būtu iztēlojies citplanētieti.

Stāt! iesaucās Albijs.

Tagad Bens sāka kliegt bez pārtraukuma un tik spalgi, ka Tomasam bija jāaizspiež ausis. Tas bija zvērīgs, šaušalīgs brē­ciens, kas noteikti sarāva zēna balssaites lupatu lēveros. Pašā pēdējā brīdī priekšējais uzraugs kaut kādā veidā atkabināja Benam piestiprināto kārts daļu no pārējā kāta, kas tūlīt tika ierauts atpakaļ Klajumā, atstājot izraidīto zēnu Labirintā. Bena pēdējos kliedzienus apslāpēja dobjais vārtu aizvēršanās dārds.

Tomass aizmiedza acis. Pašam par pārsteigumu pār vai­giem sāka ritēt asaras.

15. nodaĻa

r

Jau otro nakti pēc kārtas, ejot gulēt, Tomasam acu priek­šā rādījās un nedeva mieru Bena tēls. Viņš prātoja par to, kā tagad justos, ja starpgadījums ar izraidīto zēnu būtu iz­palicis, un gandrīz spēja pārliecināt sevi, ka jau būtu sa­mierinājies ar savu jauno dzīvi, varbūt pat justu zināmu entuziasmu un dzīvesprieku, turpinot tiekties uz savu mēr­ķi kļūt par skrējēju. Taču dvēseles dziļumos Tomass sapra­ta, ka izraidītais zēns bija tikai viena no viņa daudzajām problēmām.

Nu Bens bija prom uz visiem laikiem, izraidīts pie bēdnešiem, notverts, sadzelts, kritis par upuri negantajiem radī­jumiem un neiedomājamām manipulācijām, kam tie pakļā­va savu medījumu. Lai gan Tomasam netrūka iemeslu ienīst Benu, vairāk par visu viņam tomēr bija viņa žēl.

Bija grūti iztēloties, kas naktī notika Labirintā, bet, sprie­žot pēc Bena pēdējiem mirkļiem paniskās pretošanās, kliegšanas un spļaudīšanās, Tomasam vairs nebija iegansta apšaubīt galveno Klajuma likumu, kas ikvienam, izņemot skrējējus, aizliedza doties Labirintā, un arī tiem tikai dienas laikā. Turklāt Bens jau vienreiz bija sadzelts, tātad droši vien daudz labāk par pārējiem zināja, kas tieši viņu sagaida.

Nabaga zēns, Tomass domāja. Nabaga, nabaga zēns…

Viņš nodrebinājās un pagriezās uz sāniem. Jo vairāk To­mass par to lauzīja galvu, jo apņemšanās kļūt par skrējēju šķita mazāk prātīga doma. Bet neizskaidrojamā kārtā tā viņu vilināja vairāk par visu.

Nākamā diena bija tikko sākusi aust, kad Klajuma rosīgās skaņas uzmodināja Tomasu no visdziļākā miega, kādu viņam bija laimējies baudīt kopš savas ierašanās. Zēns pieslējās sē­dus un berzēja acis, cenšoties aizgaiņāt smago rīta reiboni. Visbeidzot viņš padevās un atkrita atpakaļ guļus, cerēdams,

ka neviens vinu netraucēs. >

Nekā nebija.

Nepagāja ne minūte, kad kāds viņam piesita pie pleca. To­mass atvēra acis un ieraudzīja līdzās Ņūtu, kurš lūkojās lejup uz viņu. Ko tev atkal no manis vajag? Tomass īgni nodomāja.

-    Celies augšā, slīmest!

-    Jā. Labu rītu tev arī. Cik pulkstenis?

-   Jau septiņi, zaļknābi, Ņūts atbildēja ar smīnu. Domāju, ļaušu tev pagulēt ilgāk, ņemot vērā, cik sūri tev klājies līdz šim.

Tomass vēlreiz uztrausās sēdus. Viņš būtu atdevis pusi karaļvalsts par vēl pāris stundiņām miega. Pagulēt ilgāk? Kas jūs esat kaut kādi laucinieki, vai? Interesanti, kā viņš tik daudz zināja par lauku dzīvi? Kārtējo reizi savādais atmi­ņas trūkums samulsināja Tomasu.

-    Ē… jā, ja tu par to… Ņūts nometās blakus Tomasam, sakrustoja zem sevis kājas un bridi klusēdams vēroja jaunas darba dienas rīta kņadu Klajumā. Šodien sūtīšu tevi pie rušķiem, zaļknābi. Redzēsim, varbūt tas tev ies pie sirds vai­rāk par mazu cūcēnu slaktēšanu.

-     Klau, cik ilgi tu mani turpināsi tā saukt? Tomasam bija apnicis, ka pret viņu izturas kā pret bērnu.

-    Kā? Par mazu cūcēnu?

Tomass samocīti iesmējās un papurināja galvu. Nē, par zaļknābi. Es taču vairs neesmu pats jaunākais jauniņais, vai ne? Visjaunākā ir tā meitene komā. Sauciet viņu par zaļknā­bi! Mans vārds ir Tomass. Domas par meiteni atkal ielauzās zēna apziņā, liekot atcerēties savādo saikni, kādu bija izjutis. Tomasu pārņēma negaidītas skumjas, it kā viņam meitenes pietrūktu un viņš ilgotos redzēt to vēlreiz. Kaut kas nesapro­tams, Tomass brīnījās. Es taču pat nezinu, kā viņu sauc.

Ņūts paliecās atpakaļ un pārsteigumā pacēla uzacis. Pa­skat tik, kādam pa nakti izauguši pauti! Kas to būtu domājis!

Tomass ignorēja viņa komentāru. Kas jādara rušķiem?

-      Tā mēs saucam tos, kas plēš pakaļas Dārzos rok, kaplē, ravē, stāda un tā tālāk.

-     Kurš tur ir uzraugs? Tomass pamāja ar galvu Dārzu virzienā.

-    Zārts. Lāga zellis, protams, ja vien tu nemētā gurķi dar­ba laikā. Viņš bija tas milzenis, kurš stāvēja priekšgalā vakar, ja atceries.