Labirinta gūstā

-    Tu vēl neesi te bijis pat nedēļu, švali! Nav tā kā par agru pašnāvnieciskām domām?

-    Es nejokoju.

Tomasam pašam bija grūti sevi saprast, bet viņš tiešām nejokoja. Taisnību sakot, vēlme kļūt par skrējēju bija viņa vienīgā motivācija, vienīgais apsvērums, kas palīdzēja samie­rināties ar savu likteni.

Ņūts nenolaida no viņa acis. Es arī ne. Aizmirsti par to. Neviens vēl nav kļuvis par skrējēju pirmajā mēnesī, kur nu vēl nedēļā. Tev sevi ir pamatīgi jāpierāda, pirms tiksi ieteikts uzraugam.

Tomass piecēlās kājās un sāka locīt savu guļammaisu. Ņūt, es runāju nopietni. Es nevaru visu dienu ravēt nezā­les es vienkārši sajukšu prātā. Man nav ne jausmas, ko es darīju, pirms mani iebāza tajā dzelzs kārbā un atsūtīja šurp, bet esmu pārliecināts, ka tas ir tas, kas man šeit jādara jāk­ļūst par skrējēju. Es to varu.

Ņūts turpināja sēdēt, skatīdamies uz Tomasu. Šķiet, vi­ņam nenāca ne prātā piedāvāt savu palīdzību. Neviens ne­saka, ka nevari. Bet tam vēl par agru.

Tomasu pārņēma nepacietība. Bet…

-     Uzklausi manu padomu, Tomij. Ja tu sāksi tagad skrai­dīt apkārt, stāstot visiem, cik spējīgs esi, cik piemērots skrē­jējiem un ka parastie darbi nav domāti tev, ātri iegūsi daudz ienaidnieku. Tāpēc silti iesaku pagaidām likties mierā.

Lai nu ko, bet ienaidniekus Tomasam nevajadzēja. Viņš nolēma izmēģināt citu pieeju. Labi, tad es vērsīšos pie Minjo.

-    Vēlu veiksmi, prātvēder. Skrējējus ieceļ Sapulcē, un, ja tev liekas, ka es esmu skarbs, tad viņi tev tur vienkārši iesmies sejā.

-    Bet jūs nevarat zināt varbūt man patiešām ir dotības! Kāpēc zaudēt laiku, liekot man gaidīt?

Ņūts pielēca kājās un notēmēja ar rādītājpirkstu Toma­sam sejā. Klausies, ko es tev teikšu, zaļknābi! Klausies uz­manīgi un iegaumē labi, jo otrreiz es neatkārtošu, dzirdi?

Pārsteidzošā kārtā Tomass nemaz nejutās tik iebiedēts. Viņš pabolīja acis, tad paklausīgi pamāja ar galvu.

-     Izmet no galvas šīs muļķības, pirms par to izdzirdējis kāds cits. Pie mums šeit tā nenotiek. Pie mums viss notiek pēc noteikumiem, jo no tā ir atkarīga izdzīvošana.

Ņūts apklusa, bet Tomass neko neteica, nojaušot, ka lek­cija vēl nav beigusies.

-     Kārtība, Ņūts turpināja. Kārtība. Atkārto šo vār­du pie sevis tik ilgi, kamēr būsi iekalis savā klunkšķa pau­ri. Tas ir vienīgais iemesls, kāpēc vēl esam saglabājuši veselo saprātu jo plēšam pakaļas, lai uzturētu kārtību. Arī Benu mēs izlikām aiz durvīm kārtības dēļ nevar taču pieļaut, ka tādi psihopāti kā viņš skraida apkārt, apdraudot citu dzīvī­bu, vai ne? Kārtība. Tā tikai vēl trūka, lai arī tu mēģinātu to izjaukt.

Tomass padevās, sapratis, ka ar ietiepību neko nepanāks. Skaidrs.

Ņūts draudzīgi uzsita viņam pa muguru. Man tev ir piedāvājums.

-    Kāds? Tomasā pamodās cerība.

-     Tu vairs par to nerunāsi, bet es tevi iekļaušu potenciālo kandidātu sarakstā, tikko būsi parādījis sevi no labākās pu­ses. Taču, ja nenāksi pie prāta un neaizvērsies, pats personīgi parūpēšos, lai tas nekad nenotiktu. Sarunāts?

Tomasam doma par gaidīšanu, nezinot, cik ilgi, nemaz nebija pa prātam. Diezgan draņķīgs piedāvājums.

Ņūts izbrīnā iepleta acis.

-    Sarunāts. Tomass beidzot piekrita.

-    Ejam. Palūkosim, ko Cepetis mums sagādājis brokastīs. Jācer, ka pēc tam nenāksies vemt.

Torīt Tomass pirmoreiz redzēja arī pašu izslavēto Cepeti, kaut arī tikai no attāluma puisis bija pārāk aizņemts, cen­šoties pabarot veselu armiju izbadējušos klajumnieku. Vi­ņam nevarēja būt vairāk par sešpadsmit gadiem, bet jau auga pieklājīga bārda; apmatojums klāja arī visu pārējo ķermeni un spraucās laukā gar taukaino, ar ēdienu notraipīto drēbju malām. Tomass pie sevis nodomāja, ka cilvēkam, kurš atbild par pārtiku, gan būtu jāizskatās nedaudz higiēniskāk, un no­solījās turpmāk pirms maltītēm pārliecināties, vai ēdienā nav melnu saru.

Viņi ar Ņūtu bija tikko piebiedrojušies Čakam pie ēdam­galda, kad daļa klajumnieku pēkšņi pielēca kājās un aizskrēja Rietumu vārtu virzienā, kaut ko satraukti pārrunādami savā starpā.

-     Kas atkal noticis? Tomass vaicāja, pats brīnoties par savu vienaldzību. Negaidīti pavērsieni jau bija kļuvuši par ik­dienišķu parādību Klajumā.

Ņūts tikai paraustīja plecus un pievērsās savai omletei.

-     Droši vien pavada Albiju un Minjo. Šie dodas uzmest aci tam beigtajam bēdnesim.

-     Klau, ierunājās Čaks; no viņa mutes izlidoja mazs speķa gabaliņš. Man ir viens jautājums šajā sakarā.

-     Tiešām, Čakij? Ņūts pārvaicāja ar sarkasmu balsī.

-    Un kāds tas būtu?

Šķita, ka Čaks par to domājis īpaši ilgi. Viņi atrada La­birintā beigtu bēdnesi, vai ne?

-    Jā, Ņūts atbildēja. Paldies, ka atgādināji.

Zeņķis pāris sekundes izklaidīgi bakstīja galda virsmu ar dakšiņas kātu. Ja tā, tad kas to lopu nogalināja?

Lielisks jautājums, nodomāja Tomass un nepacietīgi gai­dīja Ņūta atbildi. Bet velti viņam acīmredzot nebija ne ma­zākās nojausmas.

16. nodaĻa

i