Labirinta gūstā

Tomass neatbildēja, cerēdams vismaz šodien izvairīties no sarunām par Benu un izraidīšanu. Atmiņas par to raisīja tikai nelabumu un vainas izjūtu, tāpēc viņš centās pēc iespē­jas ātrāk mainīt tematu. Tad kāpēc mani modini tu?

-    Kas tad nu? Nepatīk sākt rītu ar manu seju?

-      Ne pārāk. Labāk… Tomass nepaspēja pabeigt, kad viņu pārtrauca ikrīta sienu atvēršanās dārdoņa. Viņš palū­kojās Austrumu vārtu virzienā, it kā gaidīdams, ka aiz tiem stāvēs Bens. Tā vietā viņš ieraudzīja Minjo, kurš, slinki izstai­pījies, aizslāja līdz vārtiem un kaut ko pacēla no zemes.

Tas bija izraidāmā mieta priekšējais posms ar ādas ap­kakli. Šķita, ka Minjo atradums neizraisa nekādas emocijas. Viņš pasvieda kaklasiksnu kādam no skrējējiem, kurš aizgāja nolikt to atpakaļ darbarīku šķūnītī pie Dārziem.

Tomass izbrīnīts paraudzījās uz Ņūtu. Viņu pārsteidza Minjo acīmredzamā vienaldzība. Ko tad tas nozīmē?

-     Esmu bijis klāt tikai trīs izraidīšanās, Tomij. Visas bija tikpat nepatīkamas kā tā, ko tu redzēji vakar. Un katru reizi, bez izņēmuma, bēdneši atstāj cilpu pie pašām durvīm. Baisi, vai ne?

Tomasam nācās piekrist. Un ko tie dara ar tiem, kurus no­tver? viņš vaicāja, lai gan nebija drošs, ka patiešām vēlas zināt.

Ņūts paraustīja plecus uzspēlētā vienaldzībā, kas nebija diez ko pārliecinoša, izskatījās, ka viņš vienkārši nevēlas par to runāt.

-    Labi, tad pastāsti man par skrējējiem, Tomass negaidīti ievaicājās, pārsteidzot pats sevi. Likās, ka vārdus mutē ielicis kāds cits. Viņš tūlīt sajuta neizskaidrojamu vēlmi atvainoties un mainīt tematu, taču neizrādīja to. Pat pēc iepriekšējā vakarā redzētā, pat pēc sastapšanās ar bēdnesi pie loga ziņkāre bija spēcīgāka par bailēm, un viņš īsti nesaprata, kāpēc. Tomass vienkārši zināja, ka viņam ir lemts kļūt par skrējēju.

-    Par skrējējiem? Kāpēc? Ņūts izskatījās apjucis.

-    Tāpat vien. Interesē.

Ņūts ar aizdomām paskatījās uz Tomasu. Par skrējē­jiem kļūst tikai paši labākie no labākajiem. Citādi nevar. No viņiem ir atkarīgs viss. Viņš pacēla no zemes mazu akmen­tiņu un aizsvieda projām, pavadot to ar vienaldzīgu skatienu.

-    Kāpēc tu neesi viens no viņiem?

Ņūta acis strauji atgriezās pie Tomasa. Es biju. Iekams nesavainoju kāju pirms pāris mēnešiem. Tā arī nav līdz ga­lam sadzijusi. Viņš paliecās uz priekšu un pavirši paberzēja labo potīti. Uz mirkli zēna sejā pavīdēja sāpju izteiksme To­masam gan šķita, ka tās cēlonis bija nevis īstas fiziskas sāpes, bet drīzāk atmiņas par tām.

-    Kā tu to savainoji? viņš turpināja izjautāšanu, sapratis jo vairāk liks Ņūtam runāt, jo vairāk uzzinās.

-      Bēgot no tiem sasodītajiem bēdnešiem, kā tad vēl? Gandrīz notvēra mani. Viņš brīdi klusēja. Bail pat iedo­māties, kā būtu, ja man nāktos pārciest Pārvēršanu.

Pārvēršana. Tomass nojauta, ka šis sarunas pavediens va­rētu viņam sniegt vairāk atbilžu nekā jebkurš cits. Kas tā Pārvēršana īsti ir? Kāpēc to tā sauc? Vai pēc tam visi sajūk prātā tāpat kā Bens un metas kādu nogalināt?

-     Bens bija smagākais gadījums līdz šim. Bet vai tad tu negribēji runāt par skrējējiem? Spriežot pēc Ņūta izteik­smes, Pārvēršanas tēma bija izsmelta.

Tas Tomasu darīja tikai ziņkārīgāku, bet viņam nebija ie­bildumu arī atgriezties pie skrējējiem. Labi, es klausos.

-    Kā jau teicu, labākie no labākajiem.

-     Un kā jūs to noskaidrojat? Pārbaudāt, kuri skrien vis­ātrāk?

Ņūts ar riebumu paskatījās uz Tomasu un novaidējās. Domā taču ar galvu, zaļknābi Tomij, vai kā tevi tur. Tam, cik ātri tu skrien, nav izšķirošas nozīmes. Patiesībā tas nozīmē ļoti maz.

Tomasa interese tikai pieauga. Kā to saprast?

-    Sakot labākie no labākajiem, es domāju itin visā. Lai izdzīvotu Labirintā, jābūt gudram, ātram un izturīgam. Jā­prot pieņemt lēmumus, jāzina, cik var atļauties riskēt. Ne­drīkst zaudēt modrību, nedrīkst vilcināties. Ņūts izstiepa kājas un atbalstījās uz rokām. Būt tur ārā ir tīrās šausmas, tici man. Nemaz pēc tā neilgojos.

-    Man likās, ka bēdneši parādās tikai naktīs. Pat ja kļūt par skrējēju bija Tomasa aicinājums, viņam nebija ne mazā­kās vēlēšanās sastapties ar kādu no šiem radījumiem.

-    Tā ir, parasti.

-    Tad kāpēc tur ir tik šausmīgi? Ko vēl viņš nezināja?

Ņūts nopūtās. Spriedze. Stress. Labirints katru dienu ir

citāds. Visu laiku jādomā, jānodarbina iztēle, jāpatur prātā atpakaļceļš un reizē jāmēģina atrast izeju. Jārūpējas par tām sasodītajām kartēm. Pats ļaunākais nepārtraukti jāuztrau­cas, vai paspēsi laikā tikt atpakaļ. Jau tāpat, parastā labirintā būtu gana sarežģīti, bet šis vēl katru nakti mainās. Pāris loģi­kas kļūdas, un atā! tu paliec laukā pie asinskāriem nezvē­riem. Nejēgām un pārgalvjiem tur nav ko meklēt.

Tomass sarauca pieri. Viņš nespēja izskaidrot nepārva­ramo dzinuli sevī, it sevišķi pēc iepriekšējā vakara. Bet viņš joprojām to juta, stiprāk par visu pārējo.

-    Kāpēc tas tevi tā interesē? Ņūts jautāja.

Tomass brīdi vilcinājās ar atbildi, prātodams, vai ir vērts izrunāt to skaļi. Es gribu kļūt par skrējēju.

Ņūts pagriezās un ieskatījās viņam acīs.