Labirinta gūstā

Albij, lūdzu, Bens iesmilkstējās drebošā balsī; Toma­sam bija grūti noticēt, ka vēl vakar šī nožēlojamā nelaimes čupiņa grasījās pārkost viņam rīkli. Es zvēru, ka negrasījos viņu nogalināt. Pēc Pārvēršanas man galvā viss bija sagājis šķērsām. Es negribēju, es tikai uz mirkli sajuku prātā. Lūdzu, Albij, lūdzu…

Katrs Bena vārds Tomasam bija kā sitiens pakrūtē, vainas izjūta un apjukums pieņēmās spēkā.

Albijs neatbildēja; viņš paraustīja siksnu, lai pārliecinātos, ka tā ir kārtīgi aizsprādzēta un stingri turas pie kāta, tad, ap­metis loku Benam, pacēla kārti no zemes un nogāja gar to visā tās garumā, slidinot cauri savai plaukstai. Sasniedzis kārts galu, viņš stingri satvēra to rokās un pagriezās pret pārējiem. Vado­ņa acis zvēroja, seja bija dusmās saviebta, krūtis smagi cilājās. Tomasam pēkšņi šķita, ka viņš ir pats ļaunuma iemiesojums.

Ari kārts otrā galā skats nebija no patīkamajiem: Bens, trī­cošs un raudošs, raupjā ādas siksna cieši savilkta ap bālo, izstī­dzējušo kaklu, piekniedēta garajam alumīnija kātam, kas stiepās no viņa līdz Albijam desmit soļu attālumā. Kārts vidū bija ne­daudz ieliekusies, bet tik un tā izskatījās pārsteidzoši izturīga.

Albijs ierunājās skaļā, gandrīz svinīgā balsi, neskatīda­mies ne uz vienu atsevišķi, bet vēršoties pie visiem reizē: Būvniek Ben! Tu tiec izraidīts par jauniņā Tomasa slepka­vības mēģinājumu. Uzraugi ir runājuši, un viņu lēmums ir nelokāms. Tev nav vietas starp mums. Tu vairs neatgriezīsies Klajumā. Nekad. Sekoja ilga pauze. Uzraugi, ieņemiet sa­vas vietas pie mieta!

Tomasam nepatika tas, ka viņa saistība ar Benu tiek izzi­ņota publiski un liek justies atbildīgam par notiekošo. Kārtējo reizi nokļūstot uzmanības centrā, viņš varēja vienīgi izraisīt papildu aizdomas. Vainas izjūta pārauga dusmās un kaunā. Nu jau vairāk par visu Tomass vēlējās, lai Bens būtu prom un tam ātrāk pienāktu beigas.

Cits pēc cita vairāki zēni atdalījās no pūļa, pienāca klāt garajai kārtij un stingri satvēra to abās rokās, gluži kā gata­vodamies virves vilkšanas sacīkstēm. Tur bija gan Ņūts, gan Minjo, apstiprinādams Tomasa aizdomas, ka viņš ir skrējēju uzraugs. Arī Vinstons no Asinsnama nostājās blakus kārtij.

Kad visi desmit uzraugi bija ieņēmuši savas vietas un izretinājušies vienādos attālumos starp Albiju un Benu,

Klajumā iestājās pilnīgs klusums. Vienīgā dzirdamā skaņa bija Bena šņuksti; viņš bez apstājas slaucīja acis un degunu, lūkodamies pa labi un pa kreisi, cik tālu to ļāva ap kaklu sa­vilktā siksna. Taču pagriezt galvu pavisam, lai saskatītu kārti un uzraugus, kuri atradās aiz Bena muguras, nebija iespē­jams.

Tomasam atkal uzvilnīja citas izjūtas. Ar Benu acīmre­dzami kaut kas nebija kārtībā. Vai tiešām viņš ir pelnījis šādu likteni? Vai tiešām nekas nav darāms viņa labā? Vai tiešām vainas izjūta turpinās vajāt Tomasu visu atlikušo dzīvi? Pa­steidzieties taču! viņš iekšēji kliedza. Kaut nu tas viss ātrāk beigtos!

-      Lūdzu! Bens īdēja ar aizvien pieaugošu izmisumu balsī. Llūūūūdzūū! Atbrīvojiet mani! Jūs nedrīkstat tā darīt!

-    Aizveries! no aizmugures ieaurojās Albijs.

Bens neklausīja. Viņš turpināja lūgt žēlastību, ar abām rokām iekrampējās ādas cilpā ap savu kaklu un sāka to raustīt. Apturiet viņus! Palīgā! Lūdzu! Bens ar izmisu­ma pilnām acīm lūkojās uz sanākušajiem, bet visi kā viens novērsās. Tomass ātri paslēpās aiz muguras kādam garākam klajumniekam, lai izvairītos no lūdzošā skatiena. Es vairs ne­spēju ielūkoties tajās acīs, viņš domāja.

-    Ja mēs ļautu tādiem švaļiem kā tu palikt nesodītiem, turpināja Albijs, mēs nebūtu izdzīvojuši tik ilgi. Uzraugi, sagatavojieties!

-     Nē, nē, nē, nē, Bens klusu vaimanāja. Es zvēru, es darīšu visu. Tas vairs neatkārtosies. Llllllūūūūūū…

Viņa smeldzīgās gaudas noslāpēja baisais dārds, kas vēs­tīja par Austrumu vārtu aizvēršanos. Dzirksteles šķīda pret akmeņiem, masīvajai sienai ar pērkonam līdzīgu rīboņu slī­dot no labās puses uz kreiso, lai uz nakti nošķirtu Klajumu no Labirinta. Zeme drebēja zem viņu kājām, un Tomass šau­bījās, vai vēlas būt par liecinieku tam, kam tūlīt bija jānotiek.

-    Uzraugi, aiziet! iesaucās Albijs.

Kad Benu pagrūda uz priekšu, viņa galva strauji parāvās atpakaļ. Uzraugi reizē mērķtiecīgi stūma kārti vārtu virzienā, ārā no Klajuma. No izraidāmā rīkles izlauzās spalgs ķērciens, kas bija vēl skaļāks par šļūcošo sienu dārdu. Bens nokrita uz ceļiem, bet vistuvāk stāvošais uzraugs drukns melnmatains zēns ar nicinājuma pilnu izteiksmi sejā viņu nekavējoties uzrāva atpakaļ kājās.

-      Nēēēēēēēēēē! Bens kliedza, siekalām šķīstot. Viņš panikā raustījās uz visām pusēm, ar rokām grābstīja siksnu ap savu kaklu, taču nespēja viens pats pretoties visu uzraugu spēkam un neizbēgami virzījās aizvien tuvāk Klajuma malai, kamēr labā siena tuvojās savam galamērķim. Nēēēē! viņš turpināja kliegt, vēl un vēl.