Labirinta gūstā

Ņūts mazliet atmaiga. Tu vēl neesi to sapratis, Tomij, bet doties Labirintā naktī ir vistīrākā pašnāvība. Tā mēs zau­dētu tikai vēl vairāk dzīvību. Ja tie švaļi nepaspēs atpakaļ… viņš apklusa, šķiet, nevēlēdamies skaļi izrunāt to, no kā bai­dījās visi. Gan Albijs, gan Minjo ir devuši zvērestu, tāpat kā es. Tāpat kā mēs visi. Tev arī būs jāzvēr savā pirmajā Sapul­cē, kad tev tiks izraudzīts uzraugs. Nekad nedoties Labirintā naktī. Lai kas arī notiktu. Nekad.

Tomass palūkojās uz Čaku, kurš izskatījās tikpat bāls kā Ņūts.

-     Ņūts tev to nesaka, tāpēc pateikšu es. Ja viņi šovakar neatgriežas, tas nozīmē, ka ir miruši. Minjo ir pārāk gudrs, lai apmaldītos. Tas nav iespējams. Viņi ir pagalam…

Ņūts klusēja, bet Čaks pagriezās un lēnām slāja atpakaļ uz Mājokļa pusi ar zemu nokārtu galvu. Miruši? Tomass ne­spēja noticēt. Situācija bija kļuvusi tik bēdīga, ka viņš nezinā­ja, kā reaģēt. Sirdī izpletās bezgalīgs tukšums.

-     Švalim ir taisnība, Ņūts drūmi noteica. Tāpēc arī mēs nedrīkstam doties viņus meklēt. Nevaram atļauties, ka viss kļūst vēl ļaunāk.

Ņūts uzlika roku uz Tomasa pleca, tad ļāva tai nošļukt gar sāniem. Zēna acis bija valgas no asarām, un Tomass nešaubī­jās, ka pat vistumšākajos sev nepieejamās atmiņas nostūros neatrastu skumjāku skatu. Biezējošais mijkrēslis visu padarī­ja vēl drūmāku.

-     Vārti aizveras pēc divām minūtēm, Ņūts sacīja ar tādu nolemtību balsī, ka vārdi šķita atbalsojamies gaisā lī­dzīgi bēru zvanam. Tad viņš pagriezās un, pavisam sašļucis, klusējot devās prom.

Tomass nogrozīja galvu un vēlreiz palūkojās Labirintā. Albiju un Minjo viņš pazina pavisam īsu mirkli, tomēr krūtīs iesmeldzās, iedomājoties, ka tie krituši par upuri tik šaušalī­giem radījumiem, kādu viņš bija redzējis caur logu savā pir­majā rītā Klajumā.

Skaļi dārdi no visām pusēm iztrūcināja Tomasu no pār­domām. Tiem sekoja jau zināmā dārdošā, gurkstošā skaņa, ar kādu akmens berzās pret akmeni, vārtiem veroties ciet uz nakti. Labā siena rūkdama slīdēja pretī kreisajai, saceļot putekļus no Klajuma grīdas, šķiļot akmeņus un dzirksteles. Vertikālā savienojumu rinda, kas šķita sniedzamies līdz pa­šām debesīm, tuvojās sev paredzētajām atverēm pretējā vārtu pusē, lai līdz nākamajam rītam aizzīmogotu ieeju Labirintā. Kārtējo reizi Tomass ar bijību vēroja prātam neaptveramo skatu, kas bija pretrunā ar visiem fizikas likumiem. Kā kaut kas tāds bija iespējams?

Pēkšņi ar kreisās acs kaktiņu viņš pamanīja kustību.

Labirinta dziļumā, taisnā gaiteņa pašā galā kaut kas kūņojās.

Sākumā Tomasu pārņēma panika un viņš paspēra soli at­pakaļ, nobijies, ka tas varētu būt bēdnesis. Bet tad skatienam atklājās divi neskaidri Klajuma virzienā streipuļojoši stāvi. Cauri sākotnējo baiļu plīvuram viņš beidzot pazina Minjo, kurš, pārmetis vienu Albija roku pāri savam plecam, gandrīz vilkšus vilka otru zēnu sev līdzi.

Minjo pacēla galvu un ieraudzīja Tomasu, kuram likās, ka viņa acis tūdaļ izsprāgs no pieres. Viņu sadzēla! skrē­jējs iesaucās sažņaugtā, no pārguruma drebošā balsī. Šķita: katrs viņa spertais solis būs pēdējais.

Negaidītais notikumu pavērsiens tā pārsteidza Toma­su, ka pagāja vairākas sekundes, pirms viņš saprata, ka jārīkojas. Ņūt! viņš iekliedzās, ar varu atrāvis acis no Minjo un Albija un apgriezies pretējā virzienā. Viņi nāk! Es viņus redzu! Tomasam instinktīvi gribējās mesties Labirin­tā, lai palīdzētu zēniem, bet viņu atturēja stingrais aizliegums pamest Klajumu.

Ņūts tikmēr jau bija sasniedzis Mājokli, bet, izdzirdējis Tomasa kliedzienu, nekavējoties apsviedās riņķī un pieklibo­dams skriešus metās uz vārtu pusi.

Tomass pagriezās pret Labirintu, un viņu pārņēma šaus­mas. Albijs bija izslīdējis no Minjo tvēriena un saļimis zemē. Kādu brīdi Minjo izmisīgi centās viņu atkal piesliet kājās, bet tad padevās un sāka vilkt aiz rokām pa cieto akmens grīdu.

Taču līdz vārtiem bija vēl vismaz trīsdesmit metri.

Labā siena nepielūdzami tuvojās. Jo vairāk Tomass vēlē­jās ar domu spēku palēnināt tās gaitu, jo ātrāk tā šķita pār­vietojamies. No pilnīgas vārtu aizvēršanās viņus šķīra tikai dažas sekundes. Albijam nebija nekādu cerību paspēt laikā. Pat ne vismazāko.

Tomass palūkojās atpakaļ uz Ņūtu. Ar savu savainoto po­tīti zēns bija paspējis noskriet tikai pusceļu.

Viņš paskatījās uz Labirintu, uz tuvojošos sienu. Vēl tikai pāris metri, un vārti būs ciet.

Minjo paklupa un nogāzās uz Labirinta grīdas. Viņi ne­paspēs. Tas nu bija skaidrs. Laika vairs nepietika.

Tomass dzirdēja Ņūtu kaut ko kliedzam no aizmugures.

Nedari to, Tomij! Nemaz nedomā!

Metāla stieņi labajā vārtu pusē kā izstieptas rokas neno­vēršami sniedzās pretī savām naktsmājām apaļajos dobumos. Sienu saceltais troksnis bija apdullinošs.

Vēl divi metri… pusotrs… metrs… pusmetrs…

Tomass zināja, ka viņam nav izvēles. Viņš spēra soli uz priekšu un, pašā pēdējā mirklī paslīdējis garām smailajiem stieņiem, iespraucās Labirintā.

Vārti aizvērās aiz viņa muguras ar dobju dunu, kas at­balsojās no efejām klātajām akmens sienām kā vājprātīgi, sa­raustīti smiekli.

17. nodaĻa

t