Labirinta gūstā

Tomass nespēja noticēt, cik bezcerīgs izklausījās Minjo ierosinājums. Kā tas var būt?! griežoties ap savu asi un jūtot, ka tūlīt sajuks prātā, viņš uzkliedza sienām.

-    Beidz pinkšķēt! Vajadzēja klausīt noteikumiem un pa­likt iekšā. Nāc šurp un ņem viņu aiz kājām.

Saviebies no aizvien spēcīgākajiem krampjiem pakrūtē, Tomass pienāca klāt un paklausīgi satvēra Albiju aiz kājām. Divatā viņi te nesa, te vilka gandrīz nedzīvo vadoņa ķerme­ni pārdesmit metrus līdz vertikālajai vārtu plaisai, kur Minjo atstutēja to pret sienu pussēdus pozā. Albija krūtis smagi ci­lājās, plaušām cīnoties par katru elpas vilcienu, bet ādu klāja sviedri un izskatījās, ka ilgi viņš vairs nebūs dzīvotājs.

-    Kur tieši viņam iekoda? Tomass vaicāja. Vai to var redzēt?

-    Bēdneši nekož, sasodīts! Tie iedur. Un, nē, to nevar re­dzēt. Ļoti iespējams, ka viņš sadzelts vismaz desmit vietās.

-    Minjo sakrustoja rokas un atspiedās ar muguru pret sienu.

Nez kāpēc vārds iedur Tomasam izklausījās daudz ļau­nāks par iekož. Iedur? Kā tas notiek?

-    Vecīt, kad tev pašam iedurs, tad tu sapratīsi.

-     Kāpēc tad tie neiedūra tev? Tomass norādīja uz skrē­jēja rokām un kājām.

-    Varbūt iedūra. Minjo palūkojās uz savām plaukstām.

-    Varbūt es kuru katru brīdi sabrukšu.

-   Vai tie… Tomass iesāka, bet nezināja, kā pabeigt. Viņš nevarēja saprast, vai Minjo joko vai runā nopietni.

-    Nebija nekādu to tikai tas viens, kuru mēs noturējām par mirušu. Tas satrakojās, iedzēla Albijam un aizmuka. Minjo palūkojās uz Labirintu, kurā bija jau gandrīz tik tumšs kā naktī. Bet es nešaubos, ka tas maita atgriezīsies kopā ar veselu baru citu, lai piebeigtu mūs ar savām adatām.

-    Adatām? Jo vairāk Tomass uzzināja, jo lielākas šaus­mas tas viņam uzdzina.

>

-     Jā, adatām. Minjo sīkāk nepaskaidroja un, spriežot pēc sejas izteiksmes, negrasījās to darīt.

Tomass palūkojās uz milzīgajām sienām, kuras blīvā slānī klāja resnas efeju liānas. Tuvojošos briesmu ietekmē viņa sma­dzenes beidzot bija pārslēgušās izdzīvošanas režīmā. Vai mēs nevaram pa tām uzrāpties? Viņš paskatījās uz Minjo, kurš turpināja klusēt. Pa liānām? Vai jūs esat mēģinājuši…

Minjo aizkaitināti nopūtās. Goda vārds, zaļknābi, tu droši vien uzskati mūs par pilnīgiem idiotiem. Tev tiešām liekas, ka mums nekad nav ienākusi prātā ģeniālā doma uz­kāpt pa sienām?

Pirmoreiz Tomasā dusmas ņēma virsroku pār bailēm. Es tikai cenšos risināt situāciju. Tu varētu beigt piesieties katram vārdam un runāt ar mani normāli.

Minjo strauji pielēca pie Tomasa un sagrāba viņu aiz krekla. Tu neko nesaproti, pāli! Tu ne velna nezini un tikai padari visu ļaunāku, lolojot veltas cerības. Mēs esam paga­lam! Tikpat kā miruši, saprati?

Tomass nezināja, ko jūt vairāk dusmas vai žēlumu. Vi­ņaprāt, Minjo pārāk viegli padevās.

Minjo nolaida acis uz savās dūrēs sažņaugto Tomasa kreklu, un skrējēja sejā parādījās kauns. Viņš lēnām palaida zēnu vaļā un atkāpās soli. Tomass dusmīgi nogludināja sa­burzītās drēbes.

Piedod, vecīt, Minjo nočukstēja, tad sakņupa zemē un paslēpa seju sažņaugtajās dūrēs. Man vēl nekad nav bijis tik ļoti bail. Nekad.

Tomasam gribējās kaut ko viņam teikt lai saņemas un uzvedas kā pieaugušais, lai domā, lai pastāsta viņam visu, ko zina. Vismaz kaut ko!

Viņš jau pavēra muti, lai ierunātos, bet tūlīt aizvēra, iz­dzirdējis savādu troksni. Minjo strauji pacēla galvu un ielū­kojās vienā no tumšajiem akmens koridoriem. Tomass sāka elpot straujāk.

No Labirinta dzīlēm nāca klusa, spokaina skaņa. Nepār­traukta dūkoņa, kuru ar pāris sekunžu intervālu papildināja metāliska šķinda, it kā viens pret otru tiktu trīti divu nažu asmeņi. Ar katru mirkli tā kļuva aizvien skaļāka, un tad tai pievienojās dīvaina klikšķēšana. Tomasam tā izklausījās kā garu nagu grabināšanās pret stikla rūti. Tālumā atskanēja dobjš vaids un kaut kas līdzīgs ķēžu žvadzoņai.

Skaņas bija biedējošas, un Tomasu pamazām sāka pa­mest pēdējās drosmes paliekas.

Minjo piecēlās stāvus. Skopajā apgaismojumā viņa seja gandrīz nebija saskatāma, bet Tomasam nebija grūti iztēlo­ties, ka skrējēja acis ir šausmās plaši ieplestas. Mēs nedrīk­stam palikt kopā tā ir mūsu vienīgā iespēja. Galvenais, visu laiku kusties! Nepaliec uz vietas!

To pateicis, Minjo pagriezās un metās prom. Viņš pazuda vienā mirklī, Labirinta un tumsas aprīts.

18. nodaĻa

t

Tomass nekustīgi skatījās uz vietu, kur bija izgaisis Minjo.

Viņu pārņēma pēkšņa nepatika pret šo zēnu. Minjo taču šeit skaitījās veterāns, skrējējs, uzraugs. Kurpretim Tomass vēl bija jauniņais, Klajumā pavadījis tikai dažas dienas, bet Labirin­tā pāris minūtes. Tomēr tieši Minjo bija tas, kurš salūza: krita panikā un aizmuka līdz ar pirmajām nepatikšanu pazīmēm. Kā viņš varēja mani te atstāt? Tomass dusmojās. Kā viņš to spēja!?