Labirinta gūstā

Tai bija iegarens, sudrabots cilindrveida rumpis aptuve­ni astoņu centimetru diametrā un divdesmit piecu garumā. No pavēderes uz abām pusēm stiepās divpadsmit posmainas kājas, liekot radījumam izskatīties pēc lielas, sienai pieplaku­šas ķirzakas. Vaboles galvu nebija iespējams saskatīt spilgti sarkanā gaismas stara dēļ, tas spīdēja Tomasam tieši acīs, lai gan pats stars bija šaurs un šķita, ka tā vienīgā funkcija ir re­dzamības nodrošināšana.

Bet tad Tomass ievēroja pašu biedējošāko. Viņš atmi­nējās, ka kaut ko tādu bija manījis jau agrāk, Klajumā, kad nešķīstais radījums paskrēja viņam garām un nozuda kokos. Tagad vairs nebija šaubu acis nebija viņu mānījušas sar­kanais stars no spiegvaboles redzokļa meta spokainu, asiņu krāsas atspīdumu uz pieciem tās korpusā iegravētiem bur­tiem:

VELNS

Tomass nespēja iedomāties, kāpēc uz metāliskā kukaiņa muguras ir uzrakstīts kaut kas tāds varbūt, lai brīdinātu klajumniekus, ka spiegvaboles ir bīstamas un labāk ar tām neielaisties?

Tomass zināja, ka tās kalpo par spiegiem tiem, kuri bija nosūtījuši viņus šurp. Albijs tika teicis, ka tā viņus novē­ro Radītāji. Katram gadījumam zēns sastinga un aizturēja elpu, cerēdams, ka spiegvabole uztver tikai kustību. Nāka­mās sekundes vilkās mokoši ilgi. Plaušās sāka aptrūkties gaisa.

Vabole noklikšķēja, noklabēja un ātri pazuda starp efeju lapām. Tomass iekampa milzīgu malku gaisa, tad vēl vienu un sajuta, kā krūtīs sāpīgi iegriežas apjoztās liānas.

No Labirinta atskanēja vēl viens mehānisks kauciens, taču šoreiz jau pavisam tuvu. Tam sekoja kaut kas līdzīgs tikko iedarbinātu motoru rēkoņai. Tomass, atdarinot Albiju, ļāva savam ķermenim ļengani iekārties liānās.

Un tad no pagrieziena gaiteņa galā kaut kas iznira un sāka virzīties uz viņu pusi.

Kaut kas jau agrāk redzēts, tikai necaursitama stikla dro­šajā aizsegā.

Kaut kas vārdos neaprakstāms. Bēdnesis.

19. nodaĻa

r

Tomass ar šausmām vēroja pa garo koridoru tuvojošos briesmoni.

Tas izskatījās pēc neveselīga, greizi nogājuša eksperimen­ta ar katastrofālām sekām. Kaut kas no murgu valstības ne īsti dzīvnieks, ne īsti mašīna bēdnesis. Tas dūkdams un klikšķēdams vēlās tuvāk pa akmens gaiteni. Milzīgam glie­mezim līdzīgo ķermeni klāja reti sari un spīdīgas gļotas, mit­rā āda ritmiski pulsēja groteskā radījuma elpas ritmā. Bēdnesim nebija izteiktas galvas vai astes, bet kopumā tā rumpis bija vismaz divus metrus garš un vairāk nekā metru plats.

Ik pēc desmit piecpadsmit sekundēm no uzblīdušās mie­sas izšāvās smaili metāla durkļi, radījums savilkās kamolā un strauji paripoja uz priekšu. Tad tas apstājās, šķiet, lai sakārtotu savus piederumus, un asmeņi ievilkās atpakaļ slidenajā rumpī ar pretīgu, žļurkstošu skaņu. Bēdnesis atkārtoja tās pašas dar­bības, vienā reizē pārvietodamies tikai par dažiem metriem.

No nezvēra ķermeņa laukā spraucās ne tikai sari un durkļi, bet ari vairāki gari, nesimetriski izvietoti mehāniski taustekļi, kas šķita paredzēti atšķirīgiem nolūkiem. Daži no tiem bija aprīkoti ar spožām gaismām. Citiem galā rēgojās smailas, draudīga izskata adatas. Viens beidzās ar trīspirkstu spīlēm, kas bez redzama iemesla virinājās vaļā un ciet. Radījumam veļoties uz priekšu, taustekļi salocījās un veica sarežģītus manevrus, lai izvairītos no saskares ar Labirinta grīdu. Tomass nespēja iedomāties, kas vai kurš būtu radījis tik kroplīgas, atbaidoša izskata būtnes.

Noskaidrojās arī līdz šim dzirdēto skaņu izcelsme. Me­hāniskā dūkoņa un rotējošam ripzāģim līdzīgā švirkstoņa ra­dās, bēdnesim ripojot uz priekšu. Metāla iesmu un taustekļu klaboņa pret akmeni izskaidroja savādos klikšķus. Taču vis­šausminošākie bija dobjie aizkapa vaidi, kas nezināmā veidā izlauzās no nezvēra ķermeņa brīžos, kad tas nepārvietojās: tie līdzinājās daudzbalsīgai kaujas laukā mirstošu kareivju nopūtai.

Ieraugot bēdnesi visā pilnībā skaņu ar attēlu kopā, To­mass bija pārliecināts, ka pat visļaunākajā pagātnes murgā nav redzējis neko biedējošāku. Pretodamies panikai, viņš piespieda sevi turpināt nekustīgi karāties liānās. Bez šaubām, zēnu vienīgā cerība bija palikt nepamanītiem.

Varbūt tas mūs neieraudzīs, Tomass cerēja. Varbūt. Taču kā smags akmens viņu nospieda apziņa, ka ar to rēķināties ne­varēja. Spiegvabole jau bija atklājusi pusaudžu atrašanās vietu.

Bēdnesis ripoja un klikšķēja arvien tuvāk, līkumodams un grozīdamies, vaidēdams, žvadzēdams. Katrā apstāšanās reizē briesmonis izslēja gaisā savus metāla taustekļus un snaikstīja tos uz visām pusēm līdzīgi pašgājējrobotam, kas meklē dzīvības pazīmes uz svešas planētas. Radījuma izsta­rotā gaisma uz Labirinta sienām meta spokainas ēnas. No Tomasa pagātnes slēgtajiem kambariem izlauzās sena atmi­ņa bērnības bailes no ēnām uz sienas. Viņš vēlējās, kaut spētu atgriezties tur laikā un vietā, par kuru vairs neko ne­zināja, skriet un meklēt glābiņu pie mammas un tēta, kuri, cerams, vēl bija dzīvi un kaut kur tālumā uztraucās un gaidīja viņu mājās…