Labirinta gūstā

Nāsīs iecirtās pretīga pārkarsuša motora un gruzdošas miesas smaka. Tomasam bija grūti noticēt, ka cilvēki spējuši radīt kaut ko tik šausmīgu, lai pēc tam uzrīdītu bērniem. Viņš centās par to nedomāt, uz mirkli aizvēra acis un veltīja visas pūles tam, lai paliktu kluss un nekustīgs. Radījums tuvojās, vrrrrrrrrrrrr klik-klik-klik vrrrrrrrrrrrr klik-klik-klik

Tomass, nekustinot galvu, pavēra plakstiņus un pašķielē­ja lejup. Bēdnesis jau bija sasniedzis sienu, pie kuras viņi abi ar Albiju karājās. Tas apstājās tieši pretī aizvērtajiem vārtiem, kas veda uz Klajumu, tikai dažus metrus pa labi no Tomasa. Griezies pa kreisi, Tomass klusībā lūdzās. Pagriezies.

Ej prom.

Uz otru pusi.

Lūdzu!

Bēdnesis izlaida durkļus, tā ķermenis pavēlās uz Tomasa un Albija pusi.

vrrrrrrrrrrrr

klik-klik-klik

Radījums apstājās, tad apmeta vēl vienu kūleni, pieripo­dams pie pašas sienas.

Tomass aizturēja elpu, bīdamies izdvest kaut vismazā­ko skaņu. Bēdnesis atradās tieši zem zēniem. Ļoti gribējās paskatīties lejup, taču viņš neiedrošinājās, zinādams, ka pat vissīkākā kustība var viņus nodot. Nezvēra lukturu mestie gaismas kūļi taustījās gar sienu, ne mirkli neapstādamies vie­nā vietā.

Pēkšņi, bez brīdinājuma, tie apdzisa.

Pasaule acumirklī kļuva tumša un klusa. Šķita, ka bēd­nesis ir izslēdzies. Nebija manāma nekāda kustība, no lejas nenāca ne skaņa pat spokainie vaidi bija apklusuši. Turklāt, izdziestot gaismām, Tomass zaudēja spēju jebko saredzēt.

Visapkārt valdīja akla tumsa.

Zēna nāsis piesardzīgi tvēra gaisu; auļojošā sirds izmisīgi pieprasīja skābekli. Vai bēdnesis viņu dzirdēja? Varbūt sa­oda? Tomasa mati, rokas, drēbes itin viss mirka sviedros. Vēl nepazītas bailes bija novedušas viņu tuvu ārprātam.

Nekas nemainījās. Ne kustība, ne skaņa, tikai tumsa. To­mass juka prātā, mēģinādams uzminēt nākamo bēdneša gā­jienu.

Pagāja vairākas sekundes. Minūtes. Raupjā liāna dziļi griezās Tomasa krūtis, padarot tās nejūtīgas. Gaidīšana kļuva neizturama. Viņam gribējās uzkliegt mošķim: Ko tu gaidi!? Nogalini mani vai velcies atpakaļ uz savu alu!

Ar pēkšņu gaismas uzplaiksnījumu mehānismi atkal ie­dūcās un bēdnesis klikšķot un pulsējot atdzīvojās.

Briesmeklis sāka rāpties augšup pa sienu.

20. NODAĻA

r

Durkļiem graužoties sienā, bēdnesis kārpījās augšup, uz visām pusēm šķaidot saplosītu efeju driskas un akmens šķembas. Posmainie taustekļi kustējās līdzīgi spiegvaboles kājām; daži no tiem beidzās ar asiem dzelkšņiem, kas dziļi ieurbās akmenī un stabili turēja nezvēra ķermeni pie sienas. Spilgts luktura stars cita taustekļa galā bija notēmēts tieši uz zēniem, tikai šoreiz tas vairs nenovērsās.

Tomasā nodzisa pēdējā cerības dzirksts.

Bija atlikusi tikai viena izvēle bēgt. Piedod, Albij, viņš nodomāja, atmudžinot resno stīgu mezglu sev uz krūtīm. Ar kreiso roku stingri ieķēries liānā virs galvas, Tomass atsaitēja sevi un sagatavojās kustībai. Kāpt augstāk vairs nedrīkstēja, jo tad viņš atstātu Albiju tieši bēdneša ceļā. Lejupvirziens, protams, bija pieņemams tikai tad, ja Tomass vēlētos pēc ie­spējas ātrāku nāvi.

Atlika vienīgi doties uz sāniem.

Viņš pastiepa roku un satvēra vīteņa stīgu apmēram pusmetru tālāk no vietas, kur karājās. Tad aptina to sev ap plaukstu un asi parāva. Liāna izturēja, tāpat kā visas pārējās.

Pametis ātru skatienu lejup, Tomass konstatēja, ka bēdnesis jau veicis pusceļu starp zemi un viņiem, turklāt sācis pārvie­toties ātrāk, vairs ne uz mirkli neapstādamies.

Tomass palaida vaļā liānu, kurā bija karājies līdz šim, un, šļūcot gar sienu, aizšūpojās pa labi. Pirms svārsta princips bija paspējis viņu aiznest atpakaļ pie Albija, Tomass sagrāba citu liānu vēl tālāk pa labi tā patrāpījās īpaši resna un tvir­ta. Šoreiz viņš satvēra to ar abām rokām un pagriezās tā, lai ar pēdām varētu atsperties pret sienu. Tad, satverot nākamo liānu un palaižot vaļā iepriekšējo, vēlreiz puslokā aizšūpojās tik tālu, cik augs viņam ļāva. Un atkal. Kā pa kokiem lēkā­jošs pērtiķis Tomass atklāja, ka spēj pārvietoties krietni ātrāk nekā bija cerējis.

Pakaļdzīšanās skaņas nemitējās, tikai tagad tām pievie­nojās šermuļus uzdzenoša skrapstoņa un drūpoša akmens trokšņi. Tomass vēl pāris reizes atkārtoja savu akrobātisko manevru, pēc iespējas vairāk attālinoties pa labi, līdz uzdro­šinājās palūkoties atpakaļ.

Bēdnesis bija mainījis kursu. Tas vairs nerāpās Albija vir­zienā, bet taisnā ceļā pakaļ Tomasam. Beidzot, viņš nodomā­ja, vismaz kaut kas notiek pēc plāna. No visa spēka atgrūžoties ar pēdām, tverdams liānu pēc liānas, viņš turpināja bēgt no atbaidošā radījuma.

Tomasam nevajadzēja skatīties atpakaļ, lai zinātu, ka at­statums starp viņu un vajātāju sarūk ar katru sekundi. To varēja pateikt pēc bēdneša radītā trokšņa. Viņam bija stei­dzami jātiek atpakaļ uz zemes, citādi tas viss draudēja drīz beigties.