Labirinta gūstā

Pirms iekāršanās nākamajā liānā Tomass brīdi ļāva tai slīdēt starp plaukstām. Raupjā stīga apsvilināja ādu, bet nu viņš bija pāris soļus tuvāk zemei. Tāpat viņš rīkojās ar nāka­mo liānu un arī nākamo un pēc vēl trīs šļūcieniem jau bija veicis pusi ceļa līdz Labirinta grīdai. Tomass juta dedzino­šas sāpes abās plaukstās; sūrstēja līdz jēlumam nobrāztā āda. Organismā dāsni pieplūdušais adrenalīns palīdzēja uzveikt bailes viņš turpināja pārvietoties, cik ātri vien spēja.

Pavisam negaidīti zēna acu priekšā iznira jauna siena; tumsa liedza viņam laikus saskatīt, ka te koridors beidzas un pagriežas pa labi.

Tomass ietriecās mūrī un izlaida no plaukstām liānu. Pa­metis rokas uz sāniem, viņš izmisīgi centās kaut kam pieķer­ties, lai apturētu kritienu pretī cietajai grīdai zem sevis. Tajā pašā brīdī viņš ar kreiso acs kaktiņu pamanīja bēdnesi, kurš bija veikli mainījis virzienu un jau atradās gandrīz blakus, sniedzoties pēc viņa ar garo spīļveida taustekli.

Aptuveni pusceļā virs zemes Tomasam beidzot izdevās satvert brīvu liānu, tik strauji apturot savu kritienu, ka ro­kas teju izrāvās no plecu locītavām. Nekavēdamies ne mirkli, zēns no visa spēka ar pēdām atgrūdās no sienas un pašā pē­dējā brīdī izvairījās no bēdneša spīļu un dzeloņu uzbrukuma.

Viņš spēra ar labo kāju, trāpīdams garajam tausteklim ar trīspirkstu spīlēm. Ass krakšķis vēstīja par mazu uzvaru tiesa, priecāties par to nebija laika tagad liāna nesa viņu atpakaļ tieši virsū radījumam un sadursme bija nenovēršama.

Adrenalīnam pulsējot vēnās, Tomass sakļāva potītes un pievilka ceļgalus pie krūtīm. Tiklīdz viņa pēdas atdūrās pret bēdneša ķermeni, pāris centimetrus iegrimstot pretīgajā, recekļainajā masā, viņš sparīgi iztaisnoja reizē abas kājas un atgrūdās no tā, locīdamies kā slieka, lai izvairītos no visap­kārt ņudzošajiem dzeloņiem un adatām. Aizšūpojies pa krei­si prom no briesmoņa, Tomass palaida vaļā rokas un lēca pretī Labirinta sienai, lūkodams notvert citu liānu. Bēdneša negantie taustekļi klabēdami sniedzās nopakaļ, un kāds no tiem dziļi ieskrāpēja zēna mugurā.

Krītot ar ieplestām rokām, Tomass ķēra un grāba, līdz satvē­ra jaunu liānu. Šoreiz viņš nevis cieši sažņaudza to, bet, ignorējot neprātīgo sviloņu, ļāva liānai slīdēt starp plaukstām un nošļūca līdz pašai zemei. Tiklīdz pēdas pieskārās cietajai akmens grīdai, zēns metās skriešus par spīti svina smagumam locekļos.

Aiz muguras atskanēja skaļš būkšķis, kam tūlīt sekoja bēdneša ripošana, klikšķi un švirkstēšana. Tomass neuzdro­šinājās lūkoties atpakaļ, apzinādamies, ka dārga ir katra se­kunde.

Viņš nogriezās ap vienu stūri, tad vēl vienu. Pēdām dunot pret cieto akmens grīdu, Tomass skrēja, ko kājas nes, arvien tālāk un dziļāk Labirintā, vienlaikus cenšoties paturēt prātā veiktos manevrus un uzdrīkstēdamies cerēt, ka izdzīvos tik ilgi, lai šī informācija noderētu vēlāk, meklējot atpakaļceļu uz Klajumu.

Vispirms pa labi, tad pa kreisi. Taisni līdz gara koridora galam, tad atkal pa labi. Pa kreisi. Pa labi. Divreiz pa kreisi. Vēl viens garš koridors. Pakaļdzīšanās skaņas neatkāpās un neapklusa, taču Tomasam bija izdevies nedaudz atrauties no sekotāja.

Viņš skrēja neapstādamies, aizvien tālāk un dziļāk. Sirds krūtīs joņoja kā neprātīga. Raujot plaušās skābekli ar garām, sēcošām ieelpām, Tomass zināja, ka ilgi tā turpināt vairs ne­spēs. Viņam ienāca prātā, ka vieglāk būtu uzreiz pagriezties un stāties pretī bēdnesim, lai tam visam ātrāk pienāktu gals.

Nogriezies ap nākamo stūri, Tomass strauji nobremzē­ja, ieraudzījis priekšā pavērušos skatu. Smagi elsodams, viņš stāvēja un nespēja noticēt savām acīm.

Gaiteņa galā viņu gaidīja vēl trīs bēdneši.

Pamanījuši Tomasu, tie iedūcās, sakustināja taustekļus un sāka ripot uz zēna pusi.

21. nodaĻa

r

Tomass atskatījās uz savu sākotnējo vajātāju. Bēdnesis bija samazinājis ātrumu, taču turpināja nesteidzīgi tuvoties un, kā zobodamies par viņu, virināja vienu no saviem metāla taustekļiem.

Tas saprot, ka ar mani ir cauri, Tomass nodomāja. Par spīti visiem pūliņiem te nu viņš bija nonācis bēdnešu ie­lenkumā. Tās bija beigas. Pat ne nedēļas tiesa vērā ņemamu atmiņu, un viņa dzīvei pienācis gals.

Satriekts līdz pēdējam, Tomass pieņēma lēmumu. Viņš kritīs cīnoties.

Daudz labprātāk dodot priekšroku vienam triju vietā, Tomass skriešus metās pretim savam līdzšinējam vajātājam. Neglītais radījums sprīdi parāvās atpakaļ un pārtrauca kus­tināt taustekli izskatījās, ka to pārsteigusi negaidītā zēna apņēmība. Šāda saminstināšanās Tomasu tikai iedrošināja viņš sāka kliegt un turpināja skriet tieši virsū mošķim.

Bēdnesis atguvās, durkļi izšāvās no glumās miesas, un tas atsāka ripot uz priekšu, nepārprotami nobriedis frontālai sa­dursmei ar pretinieku. Pēkšņā kustība gandrīz lika Tomasam apstāties, pārgalvīgās drosmes uzplūds acumirklī noplaka kā nebijis, bet viņš turpināja skriet.