Labirinta gūstā

Minjo pacēla no grīdas akmeni un aizsvieda pāri Kraujas malai. Tomass ar acīm sekoja tā kritienam. Akmens attālinā­jās, kļūstot aizvien mazāks un mazāks, līdz pazuda pavisam. Viņš paskatījās uz Minjo. Kā tad tas pierāda, ka viņiem nav taisnība?

Minjo paraustīja plecus. Nu, akmens taču neizgaisa, vai

ne?

-    Bet kas, tavuprāt, ar tiem notiek? Tomass nojauta, ka atbilde uz šo jautājumu slēpj kaut ko nozīmīgu.

Minjo vēlreiz paraustīja plecus. Nezinu, varbūt kāda burvestība. Man pārāk stipri sāp galva, lai tagad par to do­mātu.

Pēkšņi visas domas par Krauju pazuda kā nebijušas. To­mass atcerējās par Albiju.

-    Mums jādodas atpakaļ, zēns, saņēmis spēkus, piecē­lās kājās. Jādabū Albijs lejā no sienas.

Pamanījis apjukumu Minjo sejā, Tomass īsumā izstāstīja, ko bija paveicis ar efeju liānām.

-   Viņš noteikti jau būs miris. Minjo sadrūmis nodūra acis.

Tomass atteicās tam ticēt. Kā tu to vari zināt? Ejam. Viņš pieklibodams sāka soļot atpakaļ uz Klajuma pusi.

Jo līdz šim neviens vēl nav izdziv… Minjo apklusa.

Tomass nojauta viņa domu gājienu. Tāpēc, ka visus, kurus atradāt vēlāk, bēdneši jau bija nogalinājuši. Albiju taču tikai sadzēla, vai ne?

Minjo piecēlās un gurdā soli sekoja Tomasam. Es ne­zinu. Liekas, ka agrāk nekas tāds vēl nav gadījies. Tos, kuri izdzīvoja, sadzēla dienas laikā. Viņi visi uzreiz saņēma seru­mu un izcieta Pārvēršanu. Pa nakti laukā palikušo līķus mēs uzgājām tikai pēc tam reizēm pat pēc vairākām dienām, ja vispār. Bēdneši bija tos piebeiguši, un, tici man, tu negribētu uzzināt, kā.

Tomass noskurinājās. Pēc tā, ko nupat piedzīvojām, man šķiet, ka es varu iztēloties.

Minjo pacēla acis. Viņa sejā bija manāms pārsteigums. Klau, bet tev varētu būt taisnība! Iespējams, ka mēs esam kļūdījušies vismaz es ceru, ka esam. Neviens no sadzelta­jiem, kas netika atpakaļ līdz saulrietam, neizdzīvoja, tāpēc mēs automātiski pieņēmām, ka tad jau ir par vēlu un ari se­rums vairs nevar līdzēt.

Izskatījās, ka šī doma uzmundrināja skrējēju. Zēni no­griezās ap vēl vienu stūri, Minjo pielika soli un pārņēma va­dību. Tomass sekoja uzraugam pa pēdām un ar nelielu iz­brīnu konstatēja, ka arī pats tīri labi izjūt virzienu, bieži vien tiecoties uz pareizo pusi, vēl pirms Minjo bija izdarījis izvēli.

-     Labi, bet kas tas par serumu? Tomass vaicāja. Esmu par to dzirdējis jau vairākas reizes. Kur jūs to dabūjat?

-    Tas ir tas, pēc kā izklausās, švali. Serums. Bēdu serums.

Tomass samocīti iesmējās. Un man jau sāka likties, ka

zinu visu par šo stulbo vietu! Bet kāpēc to tā sauc? Un kāpēc bēdneši ir bēdneši?

-      Es nezinu, kurš izdomāja vārdus, bet serumu mums sūta Radītāji vismaz tā mēs viņus saucam, Minjo skaid­roja, turpinot ceļu cauri neskaitāmajiem Labirinta līkločiem; nu jau viņi soļoja blakus. To katru nedēļu piegādā Kastē kopā ar citām mantām. Tas vienmēr tur ir bijis zāles, pret­inde vai kaut kas tāds, jau iepildīts šļircē un sagatavots injek­cijai. Minjo ar roku attēloja adatas ieduršanu vēnā. Iešauj to draņķi tādam, ko sadzēlis bēdnesis, un viņš izveseļosies. Protams, nāksies izciest Pārvēršanu un tas nav nekas patī­kams -, bet mirt arī nemirs.

Viena vai divas minūtes pagāja klusumā, Tomasam ap­domājot jauniegūto informāciju. Zēni nogriezās vēl pāris rei­zes. Viņš domāja par Pārvēršanu un ko tā nozīmē. Tad nez kāpēc atcerējās meiteni.

-     Bet tas ir dīvaini, Minjo beidzot pārtrauca klusumu. Mēs nekad par to neesam runājuši. Ja Albijs vēl ir dzīvs, nav pamata domāt, ka serums nevarētu viņu glābt. Mēs kaut kā bijām iestāstījuši sev, ka, tikko kā vārti aizveras, ārā palikuša­jiem vairs nav nekādu izredžu izdzīvot. Es gribu to karāšanās triku redzēt pats savām acīm. Man liekas, ka tu mani āzē.

Zēni turpināja iet. Minjo oma bija manāmi uzlabojusies, bet Tomasu vēl aizvien grauza kāda doma. Viņš centās to aiz­dzīt, bet tā nedeva mieru.

-    Ja nu Albiju atradis cits bēdnesis pēc tam kad aizvili­nāju to pirmo, kas dzinās man pakaļ?

Minjo pavērās viņā ar neizteiksmīgu skatienu.

-     Es tikai gribēju teikt pasteigsimies, Tomass piebil­da, klusībā cerot, ka visi viņa pūliņi glābt Albiju nebūs izrā­dījušies veltīgi.

Zēni centās iet ātrāk, bet nogurums neļāva ilgi uzturēt uzņemto tempu; par spīti satraukumam jau drīz viņi atkal bija pārgājuši uz lēniem soļiem. Pēc kārtējā pagrieziena To­masa sirds pēkšņi salēcās, tālumā pamanot kustību. Viņš at­viegloti uzelpoja, kad pazina Ņūtu un vairākus klajumniekus pulcējamies pie Rietumu vārtiem, kuri jau bija atvērušies un slējās augstu virs to galvām. Viņi bija atgriezušies.

Pamanījis zēnus, Ņūts pieklibodams steidzās tiem pretī. Kur jūs bijāt? viņš izklausījās gandrīz dusmīgs. Kas no­tika? Kā, pie velna…

-     Pēc tam pastāstīsim, Tomass viņu pārtrauca, vis­pirms mums jāglābj Albijs.

-     Ko tas nozīmē? Ņūts nobālēja. Vai tad viņš vēl ir dzīvs?