Labirinta gūstā

Tomasam nepietika spēka, lai strīdētos. Viņš jutās tik no­guris kā nekad mūžā, pat pāris miegā pavadītās stundas ne­bija līdzējušas. Nekādam darbam zēns arī nebija derīgs, tāpēc lielāko atlikušās dienas daļu pavadīja uz soliņa pie Miroņmeža, slīgstot arvien dziļākā izmisumā. Prieks par brīnumaino iz­glābšanos jau sen bija izplēnējis, aiz sevis atstājot vienīgi sāpes un grūtsirdību. Tomasam smeldza katrs muskulis, visu ķer­meni klāja skrambas un nobrāzumi, bet tas bija nieks salīdzi­nājumā ar pagājušās nakts notikumu emocionālajām sekām. Šķita, ka viņš tikai tagad beidzot līdz galam apzinājies skaudro patiesību par to, kāda dzīve viņu sagaida Klajumā. Sajūta bija tāda, it kā viņam nupat būtu diagnosticēts vēzis pēdējā stadijā.

Kā gan ir iespējams samierināties ar tādu eksistenci? viņš domāja. Cik ļaunam un nežēlīgam jābūt, lai tā rīkotos ar mums? Tomass vairāk nekā jebkad spēja saprast klajumnieku kaismīgo vēlmi atrast izeju no Labirinta. Tas nebija tikai bēg­šanas jautājums. Viņš pirmoreiz izjuta patiesas alkas atrieb­ties cilvēkiem, kas nolēmuši vinu šādam liktenim.

Taču pārdomas tikai kārtējo reizi uzjundīja visaptverošu bezpalīdzības apjautu. Ja jau Ņūtam un pārējiem divus gadus nebija izdevies atrast izeju no Labirinta, kādas gan ir izre­dzes, ka tas vispār ir iespējams? Tas, ka klajumnieki līdz šim vēl nebija padevušies, vairāk stāstīja par viņu raksturu, nevis reālajām perspektīvām.

Un nu Tomass bija kļuvis par vienu no viņiem.

Tāda ir mana dzīve, viņš domāja, gigantiska labirinta gūstā, šaušalīgu nezvēru ielenkumā. Kā smaga inde viņa sirdi pildīja skumjas. Attālie, bet joprojām skaidri dzirdamie Albija kliedzieni garastāvokli padarīja vēl drūmāku. Ikreiz, kad tie atkārtojās, Tomasam nācās ar rokām aizspiest ausis.

Diena pamazām tuvojās beigām, un līdz ar saules norietu viņš sagaidīja arī nu jau labi pazīstamo sienu dārdoņu, Kla­juma vārtiem aizveroties uz nakti. Tomass neatcerējās savu dzīvi pirms Kastes, bet nešaubījās, ka tikko aizvadījis visgrū­tākās divdesmit četras stundas savā mūžā.

Drīz pēc saulrieta Čaks atnesa viņam vakariņas un lielu glāzi auksta ūdens.

-     Paldies, Tomass sajuta piepešu siltuma uzplūdu pret jaunāko puiku un ķērās klāt gaļai un makaroniem, cilādams dakšiņu tik ātri, cik vien sāpošās rokas ļāva. Man tas bija vajadzīgs, viņš ņurdēja ar pilnu muti, noskaloja sakošļāto kumosu ar lielu malku ūdens un atkal uzklupa ēdienam. Ti­kai tagad viņš saprata, cik patiesībā ir izsalcis.

-     Man pretīgi skatīties, kā tu ēd. Čaks piemetās viņam blakus uz soliņa. Kā izbadējies ruksis, kas rij pats savu klunkšķi.

-     Ļoti asprātīgi, Tomass sarkastiski atburkšķēja. Ne­gribi to pateikt bēdnešiem? Varbūt arī tiem tas liksies smiek­līgi.

Čaka sejā uz mirkli atplaiksnīja aizvainojums, liekot To­masam sajusties nelāgi, taču tas pazuda tikpat ātri, kā parādī­jies. Starp citu, labi, ka atgādināji par tevi runā viss ciems.

-     Kāpēc? Tomass apsēdās taisnāk, nezinādams, kā uz­tvert Čaka teikto.

-    Mi un žē, ļauj padomāt… vispirms tu bez atļaujas ienesies Labirintā, pie tam vēl pašā vakarā. Tur tu pēkšņi pārvēr­ties par kaut kādu tarzānu, kāpelē pa sienām un cilā cilvēkus ar liānām. Pēc tam kļūsti par vienu no pirmajiem, kas izdzī­vojis pēc nakts ārpus Klajuma, un, it kā ar to vēl nepietiktu, pie viena nogalini četrus bēdnešus. Tiešām nespēju iztēlo­ties, par ko tie švaļi varētu runāt…

Tomasu uz mirkli pārņēma lepnums, bet tūliņ arī pagai­sa. Viņš nokaunējās par tikko izjusto pacilātību. Albijs vēl aizvien bija piekalts gultai, no sāpēm auroja kā traks un droši vien vēlējās būt miris. Pārvilināt bēdnešus pāri Kraujai bija nevis mana, bet Minjo ideja.

-       Minjo saka ko citu. Viņš vispirms pamanījis tavu gaidīt-un-lēkt-sāņus manevru un tikai tad iedomājies atkār­tot to pie Kraujas.

-    Gaidīt-un-lēkt-sāņus manevru? Tomass pārjautāja un nobolīja acis. Katrs muļķis manā vietā darītu tāpat.

-     Neesi nu tik pieticīgs. Tas, ko tu… ko jūs abi ar Minjo paveicāt, ir vienkārši neticami.

Tomass pēkšņi sadusmojās un nosvieda izēsto šķīvi zemē. Tad pasaki man, kādēļ es jūtos tik draņķīgi, Čak?

Viņš brīdi meklēja atbildi Čaka sejā, bet izskatījās, ka tam nav ko teikt. Zeņķis vienkārši sēdēja, sakņupis uz priekšu, sa­žņaugtām rokām un nokārtu galvu. Pēc kāda laika Čaks tikko sadzirdami nomurmināja: Tādēļ, ka mēs visi tā jūtamies.

Pāris minūtes abi sēdēja klusumā, līdz pie viņiem pienā­ca Ņūts, atgādinādams staigājošu mironi. Viņš nometās sē­dus uz zemes, it kā būtu rūpju nomāktākais cilvēks pasaulē. Taču Tomass tik un tā priecājās par viņa sabiedrību.

Liekas, ka pats ļaunākais ir garām, Ņūts ierunājās.

-    Tagad viņš pāris dienas pagulēs, tad pamodīsies un būs ve­sels. Varbūt vēl pakliegs šad un tad.

Pārvēršana Tomasam vēl aizvien bija mīkla pat gribē­dams viņš nespēja iztēloties, cik mokošam jābūt šim proce­sam. Ņūt, kas tieši ar Albiju tagad notiek? Nopietni, man nav ne jausmas, kas tā Pārvēršana tāda ir, viņš vērsās pie vecākā zēna, cenšoties izklausīties pēc iespējas ikdienišķāk.