Labirinta gūstā

Zēnu rindai pārvēlās čukstu un pieklusinātu balsu mur­doņa, bet Ņūts viņus apsauca. Tomass piepeši vēlējās atras­ties pēc iespējas tālāk no šis istabas.

-      Gallij, Ņūts stingri noskaldīja. Pacenties ievērot vismaz kaut kādu kārtību, velns parāvis! Ja tu grasies viri­nāt savas pretīgās žaunas pēc katra mana teikuma, vari droši staigāt, kur acis rāda, jo es šodien neesmu pārāk jautrā omā!

Tomasam gribējās uzgavilēt Ņūtam.

Gallijs sakrustoja rokas un atgāzās krēslā, saviebis seju tik samāksloti naidīgā grimasē, ka Tomasam gandrīz sanāca smiekli. Viņam kļuva arvien grūtāk noticēt, ka vēl vakar bija baidījies no šī āksta šodien Gallijs izskatījās muļķīgs un no­žēlojams.

Ņūts nomērīja bezkauņu ar stingru skatienu un turpinā­ja: Prieks, ka esam par to vienojušies. Viņš atkal pašķie­lēja augšup. Mēs esam sapulcējušies tādēļ, ka pēdējo divu dienu laikā katrs Klajuma švalis vismaz reizi vai divas nācis ar mani runāt, lai vai nu pieprasītu sodīt Tomasu, vai lūgtu viņa roku. Mums jānospriež, ko mēs iesāksim.

Gallijs paliecās uz priekšu, bet Ņūts pārtrauca viņu, pirms tas bija paspējis ierunāties.

-     Tev būs iespēja izteikties, Gallij. Gaidi savu kārtu. Un tev, Tomij, jāklusē kā mēmam, līdz dosim tev vārdu. Saru­nāts? Ņūts gaidīja, līdz Tomass negribīgi, bet piekrītoši pamāja ar galvu, tad norādīja uz zēnu, kurš sēdēja vistālāk labajā ieloka pusē. Zārt, kam pirdiens klāt, tu sāc!

Šur tur kāds iesmējās. Zārts, druknais un klusais Dārzu uzraugs, nemierīgi pagrozījās savā krēslā. Tomasaprāt, viņš istabā iederējās vēl sliktāk par burkānu tomātu ķekarā.

-     Nu, Zārts iesāka, acīm šaudoties apkārt, it kā gai­dītu, ka sakāmo kāds viņam pateiks priekšā. Es nezinu… švalis pārkāpa vienu no mūsu galvenajiem noteikumiem. Nedrīkst ļaut visiem domāt, ka tas ir kaut kas pieļaujams, rušķis apklusa, paskatījās uz savām plaukstām, saberzēja tās. No otras puses… viņš ir daudz ko mainījis. Tagad mēs zi­nām, ka Labirintā ir iespējams izdzīvot un ka bēdneši nav neuzvarami.

Tomass atviegloti uzelpoja. Vismaz vēl kāds bija viņa pusē. Viņš pie sevis nosolījās turpmāk būt īpaši laipns pret Zārtu.

-     Tikai nevajag! sašutis iesaucās Gallijs. Varu derēt, ka tas viss bija Minjo nopelns.

-    Aizver muti, Gallij! iebļāvās Ņūts, šoreiz pieceldamies kājās; Tomasam atkal sagribējās uzgavilēt. Tagad es esmu Padomes priekšsēdētājs, sasodīts! Ja vēlreiz dzirdēšu no tavas puses kaut vienu vārdu ārpus rindas kārtības, būšu spiests sarīkot vēl vienu Izraidīšanu arī tavai smirdīgajai pakaļai.

-      Kā tad… Gallijs nicīgi nošņācās un, sašķobījis seju naidpilnā grimasē, atgāzās krēslā.

Ņūts apsēdās un pamāja Zārtam. Tas bija viss? Vai tev ir kādi īpaši priekšlikumi vai ieteikumi?

Zārts papurināja galvu.

-    Labi. Cepeti, tu nākamais.

Klajuma pavārs nosmīnēja bārdā un izslējās. Es saku, ka tam švalim ir vairāk iekšu nekā visām manis šogad uz­ceptajām govīm un cūkām kopā! Viņš ieturēja pauzi, it kā gaidīdams, vai kāds nesmiesies, bet visi klusēja. Kas tas par sviestu? Puisis izglābj Albija dzīvību, novāc vairākus bēdnešus, bet mēs te sēžam un spriežam, kā viņu sodīt. Vai nav stulbums? Pilnīgs klunkšķis, kā teiktu Čaks!

Tomass labprāt būtu piecēlies un paspiedis Cepetim roku. Pavārs tikko vārds vārdā bija paudis viņa paša domas par notiekošo.

-    Ko tad tu ierosini? Ņūts vaicāja.

Cepetis sakrustoja rokas uz krūtīm. Iecelt viņu Pado­mē, pie velna! Un likt iemācīt mums to pašu, ko viņš darīja tur ārā.

Atkal no visām pusēm atskanēja balsu murdoņa, un Ņūtam vajadzēja kādu pusminūti, lai apklusinātu zēnus. Tomass sadrūma. Ar savu priekšlikumu Cepetis bija krietni pāršāvis pār strīpu, gandrīz vai atceļot jēgu paša visnotaļ prātīgajam situācijas novērtējumam pirms tam.

-    Labi, pierakstām, Ņūts noteica un sāka skricelēt kaut ko savā bloknotā. Un tā, lai visi turētu muti! Runāsiet pēc kārtas un pa vienam, sapratāt? Man nav jums jāatgādina mūsu noteikumi katra ideja tiks ņemta vērā pēc tam va­rēsiet paust par to savu viedokli balsojot. Ņūts beidza rak­stīt un norādīja uz trešo Padomes locekli zēnu ar melniem matiem un vasarraibumainu seju. Viņu Tomass vēl nepazina.

-    Man patiesībā nav viedokļa, tas teica.

-    Ko? Ņūts dusmīgi pārjautāja. Interesanti, kāda tad Padomei no tevis ir jēga?

-     Piedod, bet man patiešām nav. Uzraugs paraustīja plecus. Ja baigi vajag, tad visdrīzāk es piekrītu Cepetim. Kāpēc sodīt kādu par cita dzīvības glābšanu?

-    Tātad tev tomēr ir viedoklis? Ņūts neatlaidās, virpinādams pirkstos zīmuli.

Zēns piekrītoši pamāja ar galvu, un Ņūts atkal kaut ko pierakstīja. Tomass arvien vairāk nomierinājās šķita, ka vairākums uzraugu bija labvēlīgi noskaņoti. Neskatoties uz to, viņam nebija viegli nosēdēt uz vietas un neciešami gri­bējās izteikties pašam savā vārdā. Taču Tomass nolēma, ka klausīs Ņūta pavēlei un klusēs.