Labirinta gūstā

Minjo strauji uzrāvās kājās, iztrūcinot tuvāk sēdošos. Es biju klāt un redzēju, kā šis švalis rīkojās! Viņš nezaudēja drosmi un sajēgu, kad man pašam dūša bija saskrējusi pa­pēžos. Goda vārds. Es netaisos te bezgalīgi dzesināt muti kā Gallijs, tāpēc tikai izvirzīšu savu priekšlikumu un viss. Tomass nepacietībā aizturēja elpu. Ļoti labi, Ņūts teica. Mēs klausāmies. Minjo palūkojās uz Tomasu. Es ierosinu iecelt viņu manā vietā par skrējēju uzraugu.

25. NODAĻA

ī

Telpā valdīja tāds klusums, it kā gaiss būtu sasalis ledū. Visu Padomes locekļu acis bija pievērstas Minjo. Tomass ap­stulbis sēdēja un gaidīja, ka skrējēju uzraugs kuru katru brīdi atzīsies, ka tikai pajokojis.

Beidzot Gallijs neizturēja un pielēca kājās. Tā taču ir ņirgāšanās! Viņš apsviedās pret Ņūtu un ar pirkstu norādī­ja uz Minjo, kurš pa to laiku bija atkal apsēdies krēslā. Galī­gi nojūdzies! Ierosinu izmest viņu no Padomes par tik stulbu priekšlikumu!

Pirms mirkļa Tomass vēl bija jutis kaut ko līdzīgu labvē­lībai pret Galliju, bet pēc šī izteikuma no tās vairs nebija ne

minas.

>

Daži uzraugi pat šķita atbalstām Minjo ierosinājumu, piemēram, Cepetis, kurš, lai pārtrauktu Galliju, sāka aplau­dēt un skaļi pieprasīja balsojumu. Bija tādi, kas nepiekrita. Vinstons sašutis purināja galvu un pie sevis bubināja kaut ko Tomasam nesaprotamu. Kad visi istabā sāka runāt vienlai­kus, viņš satvēra galvu rokās un gaidīja, pārbijies un saviļņots reizē, vēl aizvien nespēdams noticēt tam, ko bija dzirdējis.

Kāpēc gan Minjo ierosināja kaut ko tik radikālu? Tas noteikti ir joks, viņš domāja. Ņūts bija teicis, ka jāpaiet nez cik ilgam laikam, lai kļūtu par skrējēju, kur nu vēl par to uzraugu. Vi­ņam atkal izmisīgi sagribējās atrasties pēc iespējas tālāk no smacīgās telpas.

Beigu beigās Ņūts nolika pie malas savu bloknotu, iznāca pusloka priekšā un sāka kliegt uz pārējiem, lai tie aizveras. Pagāja krietns brīdis, iekams kāds viņu vispār pamanīja un sadzirdēja, taču pamazām kārtība tika atjaunota un visi zēni atkal sasēdās savās vietās.

-     Bļāviens, Ņūts nolamājās. Man kauns skatīties, kā vesels bars švaļu uzvedas kā nenobrieduši zīdaiņi. Varbūt mēs pēc tādiem vēl neizskatāmies, bet šajos apstākļos un ar šiem nosacījumiem mūsu pienākums ir rīkoties kā pieaugu­šajiem. Tāpēc palūgšu tā ari uzvesties, citādi būs jālikvidē šī sasodītā Padome un jāsāk viss no nulles. Runādams Ņūts lēnām soļoja gar puslokā sēdošajiem uzraugiem un visiem pēc kārtas ieskatījās acīs. Skaidrs? Iestājās klusums. To­mass gaidīja vēl kādus iebildumus, bet par brīnumu visi, pat Gallijs, piekrītoši pamāja.

-     Ļoti labi. Ņūts atgriezās pie sava krēsla, apsēdās un atkal nolika klēpī bloknotu. Viņš kaut ko no pierakstītā iz­svītroja, tad paskatījās uz Minjo. Tu tikko izbīdīji vienu no­pietnu klunkšķi, vecīt. Piedod, bet tev nāksies to pamatot.

Tomass saausījās un nepacietīgi gaidīja atbildi.

Minjo izskatījās pārguris, bet sāka aizstāvēt savu priekš­likumu: Skaidrs, ka jums, švaļiem, jau ir viegli te tā sēdēt un gudri spriest par to, par ko jums nav nekādas sajēgas. Es esmu vienīgais skrējējs šajā Padomē, un ārā Labirintā ir bijis vēl tikai Ņūts…

-    Ja neskaita to reizi, kad es… iejaucās Gallijs.

-    Neskaita! Minjo iebļāvās. Tici man ne tev, ne kā­dam citam nav ne mazākās nojausmas par to, kā patiesībā ir atrasties Labirintā. Turklāt tevi sadzēla tikai tāpēc, ka pārkāpi tieši to pašu noteikumu, par kuru tu tagad apvaino Tomasu. Vai tā nav liekulība, tu apdauzītais pāli?

-    Pietiek! Ņūts viņu pārtrauca. Aizstāvi savu priekš­likumu, un miers.

Spriedze telpā bija kļuvusi teju taustāma; šķita, ka gaiss pārvērties par stiklu un kuru katru brīdi sašķīdīs tūkstoš drumslās. Gallija un Minjo sejas bija tā pietvīkušas, ka likās to āda tūlīt pārsprāgs. Pagāja kāds brīdis, iekams viņi atrāva skatienu viens no otra.

-     Labi, klausieties, Minjo turpināja, apsēdies savā vie­tā. Es nekad nebiju redzējis neko tamlīdzīgu. Viņš nekrita panikā. Neraudāja, nesūdzējās un ne mirkli neizrādīja bailes. Bļāviens, viņš taču te bijis tikai pāris dienas! Atcerieties, kādi mēs paši bijām sākumā apjukuši, noraudājušies, slapstījāmies pa stūriem, nevienam neuzticējāmies un nebijām ne uz ko spējīgi. Un mēs tādi bijām nedēļām, pat mēnešiem ilgi, līdz sapratām, ka mums neatliek nekas cits kā saņemties un mēģināt dzīvot.

Minjo piecēlās kājās un norādīja uz Tomasu. Bet šis zellis tikai pāris dienas pēc ierašanās pats pēc savas iniciatī­vas devās laukā Labirintā, lai glābtu dzīvību diviem švaļiem, kurus tik tikko pazina. Pārmest viņam kaut kādu noteikumu pārkāpšanu ir pilnīgs stulbums. Pie velna noteikumus! Viņš vēl nav tos iemācījies. Bet gana daudzi viņam bija stāstījuši par to, cik bīstams ir Labirints, it īpaši naktīs. Neraugoties uz to, viņš devās laukā mirklī, kad vērās ciet vārti, tikai tāpēc, ka diviem cilvēkiem bija nepieciešama palīdzība. Minjo dziļi ievilka elpu. Šķita, ka runājot viņa spēki atgriežas.