Labirinta gūstā

Un tas ir tikai sākums. Pēc tam viņš redzēja, kā es at­metu ar roku cerībai izglābt Albiju un atstāju nabagu vienu likteņa varā. Turklāt šajā situācijā vecākais biju es pieredze un zināšanas bija man, bet es padevos. Kad Tomass to redzē­ja, viņam nebija pamata šaubīties, ka tieši tā ir jārīkojas. Bet viņš tā nedarīja. Padomājiet, cik gribasspēka un neatlaidības vajadzēja, lai paceltu Albiju augšup pa sienu, centimetru pa centimetram. Tas taču ir vājprāts! Kaut kas neiedomājams!

Bet tas vēl nav viss. Kad nāca bēdneši, es viņam teicu, ka mums jāšķiras, un sāku pārbaudītos izvairīšanās manev­rus skriet cilpās pēc noteiktas shēmas. Tomasam jau sen vajadzēja pieslapināt bikses, bet tā vietā viņš izaicināja vi­sus dabas un fizikas likumus, pārvarēja Zemes pievilkšanas spēku, piekāra Albiju sazin cik augstu, aizvilināja bēdnešus sev līdzi, vienu atvairīja, pamanījās…

-    Labi, labi, sapratām! Gallijs neizturēja. Tavs Tomijs ir dzimis laimes krekliņā.

Minjo apsviedās pret Galliju. Nē, tu nekam nederīgais pāli! Tu neko nesaproti! Es esmu te jau divus gadus un kaut ko tādu redzu pirmoreiz. Kā tu vispār vari spriest…

Minjo apklusa, saberzēja acis un aizkaitināti iekunkstē­jās. Tomass aptvēra, ka vēro notiekošo ar atplestu muti. Viņa emocijas svaidījās starp pateicību Minjo par to, ka tas iestājās par viņu, starp nespēju noticēt Gallija neizsīkstošajai bezkau­nībai un bailēm no Padomes galējā lēmuma…

-     Gallij, Minjo turpināja jau rāmākā balsī. Tu neesi nekas vairāk kā pēdējais zaķpastala, kurš ne reizi ne reizi! nav pieteicies skrējēja amatam vai pat izrādījis par to interesi. Tev nav nekādu tiesību runāt par lietām, kuras tu nesaproti. Tāpēc turi muti, šmurguli!

Gallijs sašutis pielēca kājās. Ja tu vēlreiz mani nosauksi kaut kādā stulbā vārdā, es tev apgriezīšu sprandu tepat un tūlīt, visu acu priekšā! No viņa mutes šķīda siekalas.

Minjo nicīgi iesmējās, tad pacēla roku un ar plaukstu spēcīgi atgrūda Gallija seju. Tomass pieslējās kājās, vērojot, kā klajumnieks atmuguriski ielido savā krēslā, apgāzdams to un salauzdams uz pusēm. Gallijs izplājās garšļaukus uz grī­das un ar visām četrām kārpījās augšā, bet Minjo ātri pienāca viņam klāt un ar kāju cieši piespieda zemei.

Tomass apstulbis apsēdās.

-     Dieva dēļ, Gallij, Minjo šņāca caur atņirgtiem zo­biem. Nekad vairs nedraudi man! Nekad vairs nerunā ar mani! Nekad! Ja ne, es apgriezīšu tavu sprandu, goda vārds, bet vispirms salauzīšu abas kājas un rokas.

Pirms Tomass spēja aptvert notiekošo, Ņūts un Vinstons jau bija kājās un, satvēruši Minjo aiz pleciem, kopīgiem spē­kiem vilka skrējēju nost no Gallija. Tas pielēca kājās un apme­tās riņķī ar niknumā pietvīkušu seju, bet nemaz nemēģināja uzbrukt Minjo, tikai stāvēja izriezis krūtis un smagi elsoja.

Visbeidzot Gallijs paspēra soli atpakaļ un klibodams sāka virzīties uz izejas pusi, naidā kvēlojošām acīm nemierī­gi šaudoties pāri istabai. Tomasam ienāca prātā nepatīkama doma, ka tā noteikti izskatās cilvēks, kas nolēmis pastrādāt slepkavību. Gallijs sasniedza durvis un satvēra rokturi sev aiz muguras.

-    Tev nevajadzēja tā darīt, Minjo, viņš teica un nospļā­vās uz grīdas. Tu vēl to nožēlosi. Nekas vairs nebūs tā kā agrāk. Gallija maniakālais skatiens pievērsās Ņūtam. Es zinu, ka tu mani nevari ciest ne acu galā, nekad neesi varējis, bet tevi pašu vajadzētu izraidīt par katastrofālo nespēju vadīt šo Sapulci. Tu esi nožēlojams, un visi, kas paliks šeit, nav ne ar ko labāki. Bet viss mainīsies. To es jums varu apsolīt.

Tomasam kļuva pavisam nelāgi ap dūšu. Izskatījās, ka nepatikšanas tikai turpina krāties cita pie citas.

Gallijs atrāva durvis un izgāja gaitenī, bet, pirms kāds bija paspējis reaģēt, atkal iebāza galvu istabā. Un tu, viņš teica, ļauni lūrot uz Tomasu. Zaļknābi, kurš iedomājies, ka ir pats Dievs… neaizmirsti, ka esmu tevi redzējis jau agrāk. Es esmu pārcietis Pārvēršanu. Tam, ko tie jefiņi izlems, nav galīgi nekādas nozīmes.

Gallijs apklusa un vēlreiz nopētīja katru zēnu telpā. Bei­gās viņa naidpilnais skatiens atgriezās pie Tomasa. Vien­alga, lai kāds arī būtu tavs nolūks šeit, zvēru pie savas dzīvī­bas es tevi apturēšu. Ja vajadzēs, nogalināšu.

To pateicis, viņš pagriezās un aizcirta aiz sevis durvis.

26. NODAĻA

i

Tomass sastindzis sēdēja krēslā. Kopš ierašanās Klajumā viņš bija piedzīvojis veselu emociju gammu bailes, pames­tību, izmisumu, skumjas, pat kaut ko radniecīgu priekam, bet dzirdēt, ka kāds tevi ienīst tik ļoti, ka varētu nogalināt, tas bija kaut kas jauns.

Gallijs ir traks, Tomass teica pats sev. Garīgi slims, par to šaubu nav. Bet šīs domas tikai vairoja viņa satraukumu. Ga­rīgi slimi cilvēki taču ir spējīgi uz visu.

Pārējie Padomes locekļi drūmi klusēja. Šķita, ka nupat redzētais tos satriecis ne mazāk kā Tomasu. Ņūts ar Vinstonu beidzot palaida Minjo vaļā; visi trīs nesteidzīgi atgriezās sa­vās vietās un apsēdās.

-     Švalim galīgi aizbraucis jumts, Minjo klusu, gandrīz čukstus nomurmināja pie sevis. Tomasam bija grūti spriest, vai tas paredzēts arī citu ausīm.