Labirinta gūstā

Nākamais runāja Vinstons, pumpainais Asinsnama uz­raugs: Es domāju, ka viņš ir jāsoda. Neapvainojies, zaļknā­bi, bet Ņūt, tu pats esi tas, kurš visu laiku cepas par kārtī­bu. Ja nesodīsim viņu, mēs rādīsim sliktu piemēru pārējiem. Viņš tomēr pārkāpa mūsu galveno noteikumu.

-    Labi. Ņūts atkal kaut ko pierakstīja bloknotā. Tātad tu iesaki sodu. Kādu?

-    Es teiktu, ka viņš nedēļu jāpatur Tuptūzī pie maizes un ūdens un vēlams, lai visi par to zinātu un izdarītu attiecīgos secinājumus.

Gallijs sāka aplaudēt, izpelnoties dusmīgu acu uzmetie­nu no Ņūta. Tomasa dūša nedaudz sašļuka.

Izteicās vēl divi uzraugi, viens no tiem atbalstīja Cepeša, otrs Vinstona viedokli. Pienāca Ņūta kārta.

-     Pagaidām es piekrītu jums visiem. Viņš ir jāsoda, bet mums arī jāizdomā, kā varam viņu izmantot. Es pataupīšu savu priekšlikumu un izteikšos, kad būšu uzklausījis visus. Nākamais!

Tomasam riebās visas šīs runas par sodu, pat vairāk nekā riebās piespiedu klusēšana. Taču, lai cik dīvaini tas liktos, viņš nevarēja nepiekrist uzraugiem pat ņemot vērā visu sasnieg­to, Tomass bija pārkāpis ļoti svarīgu Klajuma noteikumu.

Zēni cits pēc cita turpināja izteikties. Kāds uzskatī­ja, ka Tomass pelnījis uzslavu, kāds ka viņam pienākas sods. Vēl kāds ka abi divi. Viņš tik tikko spēja izsekot līdzi sakāmajam, nepacietīgi gaidot pēdējo divu uzraugu Gallija un Minjo komentārus. Pēdējais nebija bildis ne vārda kopš Tomasa ierašanās un sēdēja savā krēslā ar nokārtu galvu, iz­skatoties tā, it kā nedēļu nebūtu gulējis.

Gallijs sāka pirmais: Es domāju, ka mana nostāja vi­siem ir skaidra.

Lieliski, nodomāja Tomass. Tad vari nemaz neturpināt.

-    Ļoti labi. Ņūts atkal teatrāli pašķielēja augšup. Vārds tev, Minjo.

-    Nē! Gallijs iebļāvās tik negaidīti, ka daži uzraugi salē­cās savās vietās. Es tik un tā vēlos izteikties!

-    Tad izsakies, velns parāvis! Ņūts atcirta. Tomasu ne­daudz mierināja tas, ka ari Padomes pagaidu priekšsēdētājs acīmredzami nicina Galliju tikpat stipri kā viņš. Lai gan ag­resīvais zēns vairs ne tuvu nebiedēja Tomasu kā agrāk, nepa­tika pret viņu nebija mazinājusies.

-     Padomājiet paši! Gallijs sāka. Tas nejēga tikai nu­pat izlīda no Kastes un bija tikpat apjucis un nobijies kā visi pārējie. Bet nepaiet ne pāris dienas un šis jau dzīvojas pa La­birintu kopā ar bēdnešiem tā, it kā viņam te viss piederētu.

Tomass ierāvās dziļāk krēslā, cerot, ka neviens cits neko tādu nedomā.

Gallijs turpināja: Manuprāt, tas viss ir iestudēts. Kaut ko tādu nav iespējams paveikt, ja esi bijis Klajumā tikai pāris dienas. Es tam vienkārši neticu.

-     Ko tu ar to gribi teikt, Gallij? Ņūts vaicāja. Varbūt beidz muldēt tukšu un izsakies sakarigāk?

-     Es domāju, ka viņš ir spiegs no tiem, kuri mūs šeit sa­gūstījuši.

Telpā atkal uzvirmoja balsis; Tomass spēja tikai sēdēt un šūpot galvu viņam nebija ne jausmas, no kurienes Gallijs rauj savas vājprātīgās idejas. Pēc brīža Ņūtam izdevās apklu­sināt zēnus, bet Gallijs vēl nebija beidzis.

-    Tam švalim nedrīkst uzticēties, viņš turpināja. Tikai dienu pēc viņa ierašanās uzrodas kaut kāda pustraka meitene ar zīmīti un murgiem, ka viss mainīsies. Labirintā parādās beigts bēdnesis, Albiju sadzeļ, un Tomass tīšām paliek laukā pa nakti, lai pēc tam varētu pārliecināt visus, ka ir varonis. Ne Minjo, ne kāds cits taču neredzēja, ko tas zaļknābis darīja ar liānām. Kā mēs varam zināt, ka tas bija viņš, kurš uzsēja Albiju pie sienas?

Gallijs apklusa; pāris sekundes neviens neko neteica, un Tomasa pakrūtē sāka augt nemiers. Vai patiešām kāds noti­cēs Gallijam? Viņš nevarēja vien sagaidīt, kad pats varēs iz­teikties savai aizstāvībai, un gandrīz jau pārtrauca klusumu, bet tad Gallijs turpināja.

-      Pēdējā laikā ir noticis pārāk daudz dīvainu lietu, un tās visas sākās pēc tam, kad tas klunkšķabrālis te ieradās. Kāda sagadīšanās, ka viņš arī ir pirmais, kas izdzīvo pa nak­ti Labirintā! Kaut kas te nav tīrs, un, kamēr mēs nebūsim noskaidrojuši visus lietas apstākļus, ierosinu iemest viņu Tuptūzī uz mēnesi, ja tas nepieciešams. Un tad sasaukt vēl vienu Sapulci.

Telpā atsākās murdoņa. Ņūts kaut ko pierakstīja savā bloknotā, visu laiku komiski šūpojot galvu, vismaz tas To­masā viesa vāju cerību.

-    Esi beidzis, kapteini Gallij? viņš vaicāja.

-    Netēlo tādu prātvēderu, Ņūt! Gallijs nošņācās un pie­sarka. Es runāju nopietni. Kā tu vari tam švalim uzticēties, ja vēl nav pagājusi pat nedēļa, kopš viņš ir te? Nevajag nolikt manu viedokli, pirms neesi pat padomājis par to, ko es saku!

Tomass pirmoreiz sajuta kaut ko līdzīgu žēlumam pret Galliju. Ņūts patiešām izturējās aizspriedumaini. Gallijs to­mēr bija viens no uzraugiem. Bet es tik un tā viņu ienīstu, Tomass nodomāja.

-     Labi, Gallij, Ņūts teica. Atvaino. Mēs esam tevi uz­klausījuši, un tavs priekšlikums tiks ņemts vērā. Esi beidzis?

-    Jā, esmu beidzis. Un man ir taisnība.

Kad Gallijs bija apklusis, Ņūts norādīja uz Minjo. Lai runā pēdējais, bet ne mazāk svarīgais.

Tomass priecājās, ka pienākusi Minjo kārta; viņš nešau­bījās, ka skrējējs aizstāvēs viņu ar visām četrām.