Labirinta gūstā

Atbilde Tomasu pārsteidza: Tu domā, ka mums ir!? Ņūts izsaucās, pametis rokas gaisā un uzsitis ar plaukstām pa ceļgaliem. Bļāviens, mēs zinām tikai to: ja bēdneši tevi sadzeļ ar savām draņķa adatām, atliek divas iespējas injicēt bēdu serumu vai mirt. Ja tomēr tiec pie seruma, tavs ķerme­nis lokās un raustās kā traks, āda uzpūšas un paliek pretīgi zaļā krāsā, un tu novem sevi no galvas līdz kājām. Ar to pie­tiks, Tomij?

Tomass sarauca pieri. Viņš negribēja vēl vairāk uzbudi­nāt Ņūtu, bet šī informācija nekādi nepapildināja jau zināmo.

-    Klau, es saprotu tev nepatīk, ka tas notiek ar tavu draugu.

Man arī ne, un es tikai gribu zināt, kas īstenībā notiek. Kāpēc jūs to saucat par Pārvēršanu?

Ņūts nomierinājās, nedaudz saguma, tad iztaisnoja mu­guru un nopūtās. Tā liek atcerēties. Neko daudz, tikai ma­zus fragmentus, un tomēr konkrētas atmiņas no dzīves, pirms ieradāmies šajā drausmīgajā vietā. Visi, kas pārcietuši Pārvēršanu, pēc tam kādu laiku uzvedas kā izkūkojuši prā­tu tiesa, ne tik traki kā nelaiķa Bens. Galu galā, tas varētu būt tā, kā uz brīdi atgūt savu veco dzīvi un pēc tam atkal to pazaudēt.

Tomasa smadzenes darbojās drudžainā tempā. Tu to droši zini? viņš vaicāja.

Ņūts izskatījās samulsis. Ko tieši? Nesapratu.

-     Vai viņi tā pārdzīvo tāpēc, ka vairs nevar atgriezties agrākajā dzīvē, vai tāpēc, ka saprot tā ne ar ko nav bijusi labāka par tagadējo?

Ņūts mirkli vēroja Tomasu, tad novērsa acis un likās iegrimstam dziļās pārdomās. Švaļi, kas pārcietuši Pārvēr­šanu, nekad par to nerunā. Viņi mainās, kļūst… savādāki. Nepatīkami. Klajumā tādi ir vairāki, un es nevaru ciest viņu klātbūtni. Ņūta balss skanēja atsvešināti, acis klīda kaut kur tukšumā starp kokiem. Tomass nojauta, ka viņš domā par Albiju, kurš varētu vairs nekad nebūt tāds pats kā agrāk.

-     Gluži manas domas! iejaucās Čaks. Gallijs ir pats neizturam ākais.

-    Vai ir kādi jaunumi par meiteni? Tomass mainīja tema­tu. Viņam nebija ne mazākās vēlēšanās runāt par Galliju, turklāt domas pašas no sevis turpināja atgriezties pie mīklainās Klaju­ma viešņas. Es redzēju medbrāļus ēdinām viņu augšstāvā.

-     Nav, atbildēja Ņūts. Vēl aizvien guļ bez samaņas, komā, vai kas nu tas ir. Brīžiem miegā kaut ko murmina pārsvarā bezsakaru, it kā sapņotu. No ēdiena neatsakās, no­rij, ko dod, un visādi citādi izskatās, ka viņai nekas nekaiš. Ej nu sazini.

Starp zēniem iestājās klusums, it kā visi trīs vienlaikus meklētu izskaidrojumu savādajai meitenei. Tomass atcerējās īpatnējo, neizskaidrojamo saikni, kuru bija izjutis, tagad tā šķita nedaudz vājāka, bet varbūt tikai tāpēc, ka viņa uzmanī­bu aizņēma tik daudz citu notikumu. >

-    Lai nu kā, tagad mums jāizdomā, ko iesākt ar tevi, Tomij, Ņūts pārtrauca ieilgušo pauzi.

Tomass satrūkās, šis paziņojums viņu samulsināja. Ar mani? Par ko tu runā?

Ņūts piecēlās un izstaipījās. Tu taču te visu esi apgriezis ar kājām gaisā, dullais švali! Puse klajumnieku tevi uzskata par dievu, otra puse labprāt iemestu tavu pakaļu Kastes šah­tā. Mums daudz kas pārspriežams.

-     Piemēram, kas? Tomass nesaprata, kas viņu satrauc vairāk tas, ka kāds viņu uzskata par varoni, vai tas, ka kāds vēlas viņa nāvi.

-    Pacieties, Ņūts atteica. Rīt no rīta uzzināsi.

-    Rīt? Kāpēc? Tomasam nepatika, kā tas izklausās.

-     Esmu izsludinājis Sapulci. Tev arī tajā būs jāpiedalās. Patiesībā tu esi vienīgais jautājums darba kārtībā.

To pateicis, viņš pagriezās un devās prom, atstājot Toma­su neizpratnē par to, kāpēc Sapulce būtu jāsasauc tikai viņa viena dēļ.

24. NODAĻA

i

Nākamajā rītā Tomass, satraukts, nervozs un nosvīdis, tika nosēdināts krēslā vienpadsmit citu zēnu priekšā. Tie arī sēdēja krēslos, izkārtotos puslokā ap viņu. Ieņēmis savu vie­tu, Tomass redzēja, ka visi sanākušie ir uzraugi, un sarūgti­nāts konstatēja, ka to starpā bija arī Gallijs. Krēsls, kas atra­dās tieši pretī Tomasam, stāvēja tukšs arī bez vaicāšanas bija skaidrs, ka tas pienācās Albijam.

Viņi atradās lielā Mājokļa pirmā stāva telpā, kurā Toma­sam iepriekš nebija nācies būt. Izņemot krēslus un nelielu koka galdiņu pašā stūrī, tajā nebija nekādu citu mēbeļu. Tel­pas sienas un grīda bija no koka, un nelikās, ka kādam jel­kad būtu rūpējis, lai te izskatītos mājīgi. Istabai nebija logu, tā oda pēc pelējuma un vecām grāmatām. Tomasam nesala, bet viņš tik un tā trīcēja.

Vienīgais mierinājums bija Ņūta klātbūtne. Klibais zēns sēdēja krēslā pa labi no Albija tukšās vietas.

Mūsu vadoņa vietā, kurš šobrīd ir sasirdzis, es paslu­dinu šo Sapulci par atklātu, Ņūts nodeklamēja, viegli pa­šķielēdams augšup, it kā apliecinādams, cik ļoti viņam riebās viss, kam ir kaut attāla saistība ar formalitātēm. Kā jūs visi jau labi zināt, pēdējās dienās ir noticis pilnīgs ārprāts, un vai­rākumā notikumu tā vai citādi bijis iesaistīts zaļknābis Tomijs, kurš šobrīd atrodas mūsu priekšā.

Tomass nosarka un sajutās ārkārtīgi neērti.

-     Viņš vairs nav nekāds zaļknābis, iečerkstējās Gallijs klusā un pārspīlēti ļaunā, gandrīz komiskā balsī. Tagad viņš ir tikai un vienīgi likumpārkāpējs!