Labirinta gūstā

-    Paskaties pats. Tomass pagriezās pa labi, atgāza galvu un ar acīm sameklēja vietu, kur bija pametis Albiju karāja­mies aiz rokām un kājām iesietu efejās. Klusēdams viņš pa­rādīja ar pirkstu augšup. Bija jārēķinās ar ļaunāko. Vadonis vēl aizvien atradās vietā, kur Tomass bija to atstājis, taču ne kustējās, ne izrādīja kādas citas dzīvības pazīmes.

Ņūts beidzot pamanīja liānās iekārto Albiju un pārsteigts pagriezās pret Tomasu. Vieglo izbrīnu viņa sejā bija nomai­nījis šoks.

-    Tu saki, ka viņš… ir dzīvs?

Lūdzu, esi, Tomass nodomāja.

-    Nezinu. Bija, kad es viņu tur atstāju.

-     Kad tu viņu tur atstāji? Ņūts nogrozīja galvu. Labi, tagad abi divi mudīgi velcieties iekšā un pa taisno pie medbrāļiem uz pārbaudi. Jūs izskatāties drausmīgi. Kad viņi tiks ar jums galā un būsiet atpūtušies, es gaidīšu izsmeļošu atskaiti.

Tomass negribēja nekur iet, iekams nebija pārliecinājies, ka ar Albiju viss ir kārtībā, un jau pavēra muti, lai protestētu, bet Minjo sagrāba viņu aiz rokas un aizvilka sev līdzi uz Kla­juma pusi. Mums vajag miegu. Un daudz plāksteru. Nāc.

Tomass zināja, ka Minjo ir taisnība. Viņš padevās un, uz­metis pēdējo skatienu Albijam, sekoja skrējējam laukā un projām no Labirinta.

Tomasam šķita, ka ceļš no vārtiem līdz Mājoklim turpi­nās veselu mūžību; zēnus no abām pusēm ielenca klajumnieki un blenza uz viņiem mēmā apbrīnā tā, it kā uzlūkotu divus spokus, kas atgriezušies no aizkapa pasaules. Tomass saprata, ka viņi paveikuši kaut ko vēl nebijušu, bet pārmērīgā uzmanība viņu mulsināja.

Ieraudzījis Galliju, kurš gabaliņu priekšā stāvēja sakrusto­tām rokām un glūnēja uz viņu, Tomass gandrīz apstājās, bet tad saņēmās un gāja tālāk. Tas prasīja ārkārtīgu gribasspēku, bet viņš ielūkojās savam nelabvēlim tieši acīs un turpināja ceļu, ne mirkli nenovērsdams skatienu. Kad starp viņiem bija atlicis mazāk par diviem metriem, Gallijs neizturēja un nodūra acis.

Tomasam tas tik ļoti patika, ka viņš gandrīz sajutās neēr­ti. Gandrīz.

Nākamās piecas minūtes pagāja kā miglā. Medbrāļi ie­veda viņus Mājoklī, augšup pa kāpnēm, garām puspavērtām durvīm, aiz kurām kāds baroja komā guļošo meiteni, To­mass uzreiz sajuta neticami spēcīgu vēlmi aplūkot viņu, vis­maz apjautāties par viņas veselību, tad tālāk uz viņu pašu istabām un gultām, kur zēni tika paēdināti, padzirdīti un pārsieti. Sāpēja.

Visbeidzot Tomasu atstāja vienu.

Galvai atdusoties uz mīkstākā pēļa, kādu viņš spēja at­cerēties, un pamazām ļaujoties miegam, Tomasu joprojām nodarbināja divas domas. Pirmā par savādo uzrakstu uz spiegvaboles muguras. Vārds VELNS atkal un atkal atgriezās viņa apziņā.

Otrā doma bija par meiteni.

Vairākas stundas vēlāk tikpat labi tās varēja būt die­nas Tomasu no miega uzpurināja Čaks. Pavēris acis un ti­kai pēc neilga brīža ar pūlēm atguvis sajēgu, viņš novaidējās. Ļauj taču man gulēt, švali.

-    Es iedomājos, ka tu gribēsi to zināt.

Tomass izberzēja acis un nožāvājās. Ko? viņš vaicāja, palūkojies uz Čaku un samulsis, ieraugot platu smaidu žeņķa sejā.

-     Albijs ir dzīvs, tas atbildēja. Viss kārtībā. Serums iedarbojās.

Tomasa miegainumu acumirklī nomainīja dziļš atvieglo­jums. Neticami, bet viņš vēl spēja no sirds priecāties. Taču Čaka nākamie vārdi lika noskaņojumam nedaudz mainīties.

-    Viņam nupat sākās Pārvēršana.

Gluži kā apstiprinājums zēna teiktajam no tālākās gaite­ņa istabas atskanēja asinis stindzinošs kliedziens.

23. NODAĻA

i

Tomasam nedeva mieru domas par Albiju. Vēl nupat vi­ņam šķita, ka, izglābjot klajumnieku vadoni un neļaujot tam naktī aiziet bojā Labirintā, viņš ir paveicis varoņdarbu, taču nu zēns par to vairs nebija tik drošs. Vai tas bija tā vērts? Paš­laik Albiju mocīja mežonīgas sāpes, viņa ķermenis pārcie­ta to pašu procesu, kas Benam pirms pāris dienām bija licis zaudēt saprātu. Ja nu ar Albiju notiks tas pats? Priecāties nu­dien vēl bija par agru.

Pienāca vakars, bet šaušalīgie Albija kliedzieni turpināja terorizēt Klajumu. No tiem nekur nebija iespējams patver­ties, pat pēc tam, kad Tomass pierunāja medbrāļus izlaist viņu no Mājokļa vēl pavisam vārgu, neizgulējušos un nosaitētu no galvas līdz kājām -, taču izturēt Albija necilvēcīgos kaucienus šķita vēl grūtāk. Kad Tomass izrādīja vēlmi aprau­dzīt puisi, kura dēļ bija riskējis ar savu dzīvību, Ņūts pret to stingri iebilda. No tā nevienam nekļūs labāk, viņš teica un palika nelokāms.