Labirinta gūstā

Pēdējā brīdī, kad līdz sadursmei bija atlicis mazāk par sekundi un bēdneša durkļi, sari un gļotas jau rēgojās pašā acu priekšā, Tomass strauji nobremzēja un lēca pa labi, pie­zemēdamies garšļaukus pie Labirinta sienas. Briesmonis, nespēdams pretoties inercei, panesās viņam garām un tikai tad apstājās Tomass ievēroja, ka tas sācis pārvietoties daudz ātrāk. Ar metālisku kaucienu bēdnesis apgriezās ap savu asi un gatavojās klupt virsū upurim. Taču nu Tomass vairs nebija ielenkts un negrasījās laist garām radušos izdevību.

Viņš steigšus pietrausās kājās un metās atpakaļ virzienā, no kura bija atskrējis. Vajātāji sekoja cieši aiz muguras nu jau viņam pakaļ dzinās visi četri bēdneši. Tomass skrēja, cik vien spēka, nerēķinādamies ar milzu fizisko pārslodzi, cenz­damies atkratīties no bezcerīgās sajūtas, ka agrāk vai vēlāk viņu tik un tā panāks. Tas bija tikai laika jautājums.

Pēc trešā pagrieziena viņu pēkšņi sagrāba spēcīgu roku pāris un ierāva blakus ejā. Tomasa sirds gandrīz izlēca pa muti, viņš izmisīgi pūlējās atbrīvoties no tvēriena un rimās tikai tad, kad pazina Minjo.

-    Ko tu…

-     Aizveries un seko man! Minjo uzkliedza Tomasam, velkot sev līdzi, pirms tas bija paspējis atgūt līdzsvaru.

Domāt nebija laika; Tomass skriešus sekoja Minjo, kurš traucās tālāk no gaiteņa uz gaiteni, nogriezdamies te pa labi, te pa kreisi. Šķita, ka viņš precīzi zina, ko dara un kurp jā­skrien, ne reizi neapstājoties un nevilcinoties, lai apdomātu nākamo soli.

Pēc kārtējā pagrieziena Minjo centās ierunāties.

Es redzēju… tavu gājienu… pirms brīža… man radās doma… mums jāiztur… vēl nedaudz… viņš izdvesa starp sa­raustītām ieelpām.

Tomass netērēja spēku jautājumiem; viņš tik tikko spē­ja turēties līdzi Minjo. Nemaz nebija jāatskatās, lai saprastu, ka bēdneši tuvojas satraucošā ātrumā. Sāpēja visas maliņas, kājas lūgtin lūdzās apstāties, taču Tomass nepadevās un tur­pināja skriet, cerēdams, ka viņa sirds to izturēs.

Pēc dažiem pagriezieniem Tomass ieraudzīja kaut ko tādu, ko viņa prāts atteicās saprast. Tas šķita… nepareizi. Blā­vā gaisma, ko izstaroja viņu vajātāji, padarīja anomāliju vēl uzkrītošāku.

Gaiteņa galā nebija vēl viena akmens siena.

Gaiteņa galā nebija nekā.

Tomass samiedza acis, mēģinādams saprast, kas ir tas, kam viņi tuvojas. Izskatījās, ka efejām klātās sienas abpus viņiem atduras pilnīgā tukšumā. Viņš pamanīja zvaigznes. Skrienot aizvien tuvāk, Tomass saprata, ka acis viņu nemā­na te Labirints beidzās.

Kā tas ir iespējams? viņš brīnījās. Pēc gadiem ilgas meklē­šanas kā mums ar Minjo izdevās tik viegli to atrast?

-    Nesapriecājies par agru, gluži kā sadzirdējis viņa do­mas, Minjo ar pūlēm izdvesa.

Pāris metrus pirms gaiteņa beigām skrējējs nobremzēja un izstiepa roku uz sāniem, lai apturētu ari Tomasu. Tomass pārgāja uz soļiem un uzmanīgi pietuvojās vietai, kur Labi­rints pārtapa atklātās debesīs. Bēdnešu trokšņi aiz muguras kļuva aizvien skaļāki, bet viņam tas bija jāredz.

Viņi patiešām bija sasnieguši izeju no Labirinta, bet, kā jau Minjo teica, priecāties te nebija par ko. Lai kur Tomass lūkotos uz augšu, uz leju un uz abām pusēm -, viņš redzēja tikai debesis un lēnām dziestošas zvaigznes. Tas bija savāds un neomulīgs skats, it kā viņš stāvētu pasaules malā. Toma­sam uz mirkli noreiba galva un saļodzījās ceļgali, bet viņš steigšus saņēmās.

Debesīs bija manāmas pirmās rītausmas pazīmes. Pēdē­jās minūtes laikā bija kļuvis ievērojami gaišāks. Tomass skatī­jās ar ieplestu muti, nespēdams noticēt savām acīm. Kā kaut kas tāds ir iespējams? Šķita, kāds ir uzbūvējis Labirintu un atstājis to uz visiem laikiem karāties tukšumā.

-     Es nesaprotu… Tomass nočukstēja, nebūdams drošs, vai Minjo maz viņu dzird.

-      Uzmanies, skrējējs atbildēja. Nebūsi jau pirmais švalis, kas nokritis no Kraujas. Viņš satvēra Tomasu aiz pleca. Tu neesi kaut ko aizmirsis? Minjo pamāja ar galvu Labirinta virzienā.

Krauja. Tomass jau iepriekš bija dzirdējis šo vārdu, bet nespēja atcerēties, kur un kad. Plašais debesjums virs gal­vas un bezdibenis zem kājām bija burtiski nohipnotizējuši, apstulbinājuši viņu. Zēns piespieda sevi atgriezties realitātē un atskatījās uz bēdnešiem, kas strauji tuvojās. Tagad tie bija vairs tikai pārdesmit metru attālumā un, izkārtojušies kolon­nā, ripoja viņiem virsū neticamā ātrumā.

Pēkšņi Tomasa galvā viss nostājās savās vietās, un Minjo pat nebija jāpaskaidro, kas darāms.

-    Tie mošķi ir neganti, Minjo ierunājās, bet stulbi bez gala. Stāvi man blakus, ar seju pret…

-    Sapratu, Tomass viņu pārtrauca. Esmu gatavs.

Zēni nostājās plecu pie pleca pašā koridora vidū ar seju

pret bēdnešiem. Viņu papēži atradās tikai pāris sprīžus no Kraujas malas, tālāk aiz muguras pletās vienīgi tukšums.

Tagad viņiem neatlika nekas cits kā vien paļauties uz savu drosmi un veiklību.

-      Mums jārīkojas vienlaicīgi! Minjo iesaucās, balsij gandrīz noslāpstot apdullinošajā troksnī, ko radīja durkļu un taustekļu graboņa pret akmeni. Pēc manas komandas!