Labirinta gūstā

Bija grūti saprast, kāpēc bēdneši uzbruka kolonnā. Iespē­jams, Labirints bija pārāk šaurs, lai slepkavnieciskie mehā­nismi spētu bez grūtībām pārvietoties blakus. Cits aiz cita tie ripoja aizvien tuvāk pa akmens gaiteni, klikšķēdami un vaidēdami, gatavi ietriekties gaidošajos zēnos. Nu jau no bēdnešiem viņus šķīra mazāk par desmit metriem. Līdz sa­dursmei bija atlikušas tikai dažas sekundes.

-     Uzmanību, Minjo lēnām novilka caur zobiem. Ga­tavību…

Katra sekundes simtdaļa Tomasam bija gatavās mocības. Viņš vēlējās tikai vienu aizvērt acis un vairs nekad mūžā neredzēt nevienu bēdnesi.

-    Tagad! iekliedzās Minjo.

Brīdī, kad pirmā uzbrucēja izstieptais tausteklis jau snie­dzās pēc zēniem, Minjo un Tomass lēca pretējos virzienos, katrs uz sev tuvākās gaiteņa sienas pusi. Šī taktika jau iepriekš Tomasam bija palīdzējusi izvairīties no bēdneša uzbruku­ma, un, spriežot pēc griezīgā kauciena, kas sekoja, arī šoreiz manevrs bija veiksmīgs. Nepaspēdams apstāties, briesmonis pārvēlās Kraujas malai un pazuda tukšumā. Dīvainā kārtā tā kaujas sauciens nevis turpinājās, pakāpeniski izgaisdams tā­lumā, bet strauji aprāvās pavisam īsu mirkli pēc kritiena.

Tomass piezemējās blakus sienai un apgriezās tieši lai­kā, lai paspētu ieraudzīt arī otru bēdnesi pārveļamies pāri Kraujas malai. Trešais uzbrucējs iegrūda grīdā atskabargainu taustekli un centās nobremzēt, bet kustības inerce bija pārāk liela. Nervus kutinošā čirkstoņa, asmeņiem skrāpējot akmeni, lika matiem uz Tomasa pakauša sacelties stāvus, bet mirkli vēlāk arī šis bēdnesis ievēlās bezdibenī. Gluži tāpat kā pirmie divi, tas apklusa uzreiz pēc pazušanas no redzesloka, tā, it kā nevis kristu, bet izgaistu nebūtībā.

Ceturtais un pēdējais uzbrucējs paspēja apstāties laikus. Ar durkli un dzeloni ieurbies akmenī, tas grīļojās uz pašas Kraujas malas.

Tomass instinktīvi saprata, kas jādara. Viņš saskatījās ar Minjo, pamāja ar galvu un pielēca stāvus. Abi zēni reizē me­tās virsū bēdnesim un palēcienā taranēja to ar kājām, ielīkda­mi spērienā visu atlikušo spēku un aizraidot briesmoni pretī iznīcībai.

Tomass steigšus aizrāpoja līdz bezdibeņa malai un pabā­za tai pāri galvu, cerot vēl saskatīt krītošos bēdnešus. Dīvai­ni, taču no tiem vairs nebija ne miņas. Zemāk pletās vienīgi mēms tukšums.

Viņa prāts nebija spējīgs aptvert ne to, kas atradās aiz Labirinta robežām, ne to, kur pazuduši briesmīgie radījumi. Ķermeni pameta pēdējās spēka paliekas, Tomass saritinājās čokurā uz grīdas un beidzot ļāvās asarām.

22. NODAĻA

i

Pagāja pusstunda.

Ne Tomass, ne Minjo nebija pakustējušies ne par sprīdi.

Tomass beidzot bija pārstājis raudāt. Gribot vai negribot viņu sāka uztraukt, ko par to padomās Minjo, vai stāstīs ci­tiem un sauks viņu par ņuņņu. Tikko pārdzīvotais bija atņē­mis viņam pēdējās paškontroles spējas: Tomass zināja, ka nenovaldītu asaras, pat ja censtos. Par spīti atmiņas zudumam viņš nešaubījās, ka nupat aizvadījis vistraumējošāko nakti savā mūžā. Ari sūrstošās plaukstas un visaptverošais nespēks pašsajūtu neuzlaboja.

Viņš vēlreiz aizrāpoja līdz Kraujas malai un palūkojās pāri, cerot saskatīt ko vairāk nu jau strauji austošā rīta gais­mā. Debesis no tumši violetām pakāpeniski pārvērtās spilgti zilās, pamali oranžos toņos iekrāsoja saule, kurai drīzumā bija jāparādās virs nenosakāmā tālumā vīdošā apvāršņa.

Tomass palūkojās lejup un redzēja, ka zemāk Labirinta sienas pāriet stāvā akmens nogāzē, kas turpinās tālu jo tālu uz leju. Pat austošās dienas gaisma nelīdzēja saskatīt, kur tā beidzas. Izskatījās, ka Labirints uzbūvēts uz kādas milzīgas konstrukcijas un atrodas vairāku kilometru augstumā virs zemes.

Bet tas taču nav iespējams, viņš nodomāja. Tā noteikti ir ilūzija.

Tomass atgūlās uz muguras un sāpēs ievaidējās. Smeldza vietas un muskuļi, par kuru eksistenci līdz šim viņš nemaz nebija nojautis. Vismaz drīz atvērsies vārti un viņi varēs at­griezties Klajumā. Tomass palūkojās uz Minjo, kurš sēdēja, atspiedies ar muguru pret koridora sienu. Es brīnos, ka mēs

vēl esam dzīvi, viņš teica.

7 >

Minjo neko neatbildēja, tikai pamāja, sejā nepakustoties ne vaibstam.

-    Vai to vēl ir daudz? Vai mēs nogalinājām visus?

Minjo pasmīnēja. Nesaprotu, kā, bet mēs izturējām

līdz saullēktam. Citādi agrāk vai vēlāk būtu klāt vēl vesela varza. Zēns stenot un vaikstoties nomainīja pozu. Man pašam tam grūti noticēt. Nopietni. Līdz šim nevienam tas nav izdevies.

Tomass saprata, ka viņam nāktos lepoties, justies kā va­ronim. Tā vietā viņu pārņēma tikai nogurums un atvieglo­jums. Ko mēs darījām citādāk?

-    Nezinu. Nav viegli pavaicāt mironim, kur tieši viņš kļū­dījies.

Tomasam joprojām nedeva mieru doma par to, ka bēdnešu dusmu kaucieni apklusa, tiklīdz tie pārvēlās Kraujas malai, turklāt viņš nebija redzējis nevienu no tiem krītam bezdibenī. Kaut kas tajā šķita ļoti aizdomīgs. Tev arī likās, ka pēc kritiena tie pazuda tukšā gaisā?

-    Jā, tas gan ir traki. Dažiem no Klajuma bija teorija, ka arī citas lietas te pazūd bez pēdām, bet mēs pierādījām, ka tā nav taisnība. Skaties.