Labirinta gūstā

-    Lai nu kurš to teiktu, atsaucās Ņūts. Varētu pado­māt, ka pats rīkojies kā veselā saprāta iemiesojums! Tev ne­šķiet, ka tas bija drusku par skarbu?

Minjo iepleta acis un atgāza galvu, it kā Ņūta komentārs būtu radījis viņā neizpratni. Tikai nevajag, ja! Varu derēt, ka visi klātesošie ar prieku noskatījās, kā tas klunkšķis bei­dzot saņem pēc nopelniem. Jau sen bija laiks nolikt viņu pie vietas.

-    Gallijs tomēr ir Padomes loceklis, Ņūts iebilda.

-      Vecīt, tu pats dzirdēji viņš draudēja apgriezt man sprandu un nogalināt Tomasu! Tas švalis nav pie pilna prāta, un es tavā vietā tūlīt pat sūtītu kādu viņam pakaļ un iemestu Tuptūzī. Gallijs ir bīstams.

Tomass domāja tieši tāpat un atkal gandrīz vai pārtrauca sev piespriesto klusēšanu, taču pēdējā mirklī savaldījās. Viņš nevēlējās iedzīvoties vēl lielākās nepatikšanās, bet nezināja, cik ilgi vēl spēs nociesties.

-    Gallijam varētu ari būt taisnība, gandrīz nesaklausā­mi ierunājās Vinstons.

-    Ko? Minjo pārvaicāja, precīzi atbalsojot Tomasa do­mas.

Vinstons izskatījās pārsteigts, ka vispār ticis sadzirdēts. Pēc neveikla klusuma brīža, kurā viņa acis haotiski šaudījās pāri telpai, Asinsnama uzraugs sāka skaidrot: Nu… viņš taču ir pārcietis Pārvēršanu. Bēdnesis sadzēla Galliju dienas vidū, tepat aiz Rietumu vārtiem. Tātad viņam ir atmiņas, un švalis apgalvo, ka atceras zaļknābi. Kāpēc lai viņš kaut ko tādu izgudrotu?

Tomass aizdomājās par Pārvēršanu un to, ka tā liek at­griezties atmiņām. Prātā uzradās līdz šim vēl neuzdots jautājums vai būtu vērts ļauties bēdneša dzēlienam un pār­ciest šausminošo procesu tikai tāpēc, lai kaut ko atcerētos? Viņš atminējās Bena drudžaino raustīšanos gultā, Albija ne­cilvēcīgos kliedzienus. Nē, nekādā gadījumā.

-     Vinston, tu vispār redzēji, kas tikko notika? neticī­gi ievaicājās Cepetis. Gallijs ir traks. Nedomāju, ka viņa vājprāta murgiem jāpiešķir liela vērība. Varbūt tev liekas, ka Tomass ir nomaskējies bēdnesis?

Tomasam beidzot bija gana. Nospļauties par noteiku­miem! Viņš nespēja klusēt ne sekundi ilgāk.

-    Vai es arī drīkstu kaut ko teikt? zēns vaicāja no aizkai­tinājuma paceltā balsī. Man apnicis klausīties, ka jūs runā­jat tā, it kā manis te nebūtu!

Ņūts paskatījās uz viņu un pamāja ar galvu. Lai notiek, runā! Šī sasodītā Sapulce jau sen vairs nenotiek pēc protokola.

Tomass ātri apkopoja domas, meklēdams pareizos vārdus uzbudinājuma, apmulsuma un dusmu virpulī, kas plosījās viņa prātā. Es nezinu, par ko Gallijs mani tā ienīst. Man vienalga. Manuprāt, viņš nav normāls. Savukārt par to, kas es patiesībā esmu, jūs zināt tieši tikpat daudz, cik es. Bet, ja pareizi atceros, šī Sapulce tika sasaukta tādēļ, ka es bez atļaujas atrados Labi­rintā, nevis tādēļ, ka viens idiots domā, ka esmu sliktais.

Kāds iesmējās, un Tomass apklusa, cerot, ka ir saprasts.

Ņūts palocīja galvu, izskatīdamies apmierināts. Piekrītu. Pabeigsim šo sanāksmi un par Galliju uztrauksimies vēlāk.

-     Mēs nevaram balsot, ja visi Padomes locekļi nav klāt, iebilda Vinstons. Izņemot gadījumus, kad kādam ir pa­tiešām slikti tā kā Albijam.

-    Dieva dēļ, Vinston! iesaucās Ņūts. Es teiktu, ka arī Gallijs šodien nejūtas īsti vesels, tāpēc nāksies vien turpināt bez viņa. Aizstāvi sevi, Tomas, un tad mēs balsosim, ko ar tevi darīt.

Tomass pamanīja, ka sažņaudzis klēpī saliktās rokas dū­rēs. Iztaisnojis un noslaucījis sasvīdušās plaukstas biksēs, viņš sāka savu aizstāvības runu, nemaz vēl droši nezinādams, ko sacīt.

-    Es neesmu izdarījis neko sliktu. Es tikai pamanīju divus cilvēkus, kas centās laikus atgriezties Klajumā un vieni paši to nespēja. Nepalīdzēt viņiem tikai tāpēc, ka to aizliedz kaut kāds stulbs noteikums, būtu gļēvi, savtīgi un… vienkārši stul­bi. Ja gribat iemest mani cietumā par to, ka glābu kādam dzī­vību, uz priekšu! Nākamreiz tādā gadījumā nelikšos ne zinis, pasmiešos, pamāšu ar roku un iešu noskaidrot, kas Cepetim

vakariņās.

>

Tomass necentās būt asprātīgs. Viņš vēl aizvien uzskatīja, ka viss notiekošais ir absurds.

-    Lūk, mans priekšlikums, ierunājās Ņūts. Tu pārkā­pi mūsu pašu svarīgāko noteikumu, un par to tev pienākas viena diena Tuptūzī. Tāds būs tavs sods. Vēl es ierosinu ie­celt tevi par skrējēju, sākot ar brīdi no šīs Sapulces beigām.

Vienas nakts laikā tu esi pierādījis sevi daudz pārliecinošāk, nekā vairākums mūsu labāko kandidātu spējuši nedēļās. Par uzrauga pakāpi gan pagaidām aizmirsti. Ņūts pašķielēja uz Minjo pusi. Tur nevar nepiekrist Gallijam stulba doma.

Pēdējais komentārs Tomasu mazliet sarūgtināja, lai gan nepiekrist tam tiešām nevarēja. Viņš paskatījās uz Min­jo. Skrējējs nebūt nešķita pārsteigts, bet tik un tā iespītējās: Kāpēc? Viņš ir pats labākais no visiem, goda vārds. Un la­bākajam ir jābūt uzraugam.

-    Labi, atbildēja Ņūts. Ja tā ir, tad par to lemsim citreiz. Bet pagaidām dosim viņam vienu mēnesi pārbaudes laika.

Minjo paraustīja plecus. Es neiebilstu.