Labirinta gūstā

Viņš sekoja Ņūtam, kurš apstājās pie otrajām durvīm pa labi un viegli pieklauvēja. No istabas atskanēja vaids, un Ņūts pagrūda durvis. Vārgais eņģu čiksts atkal uzmodināja Toma­sā tik tikko tveramas bērnības atmiņas par spoku apsēstām mājām šausmu filmās. Tas bija tikai mirklīgs, fragmentārs pagātnes uzplaiksnījums. Viņš atcerējās filmas, bet ne aktieru sejas vai to, ar ko kopā tās vērojis. Viņš atcerējās kinoteātrus, bet ne to, kādi tie izskatījās no ārpuses. Šīs sajūtas nebija ie­spējams izskaidrot.

Ņūts iegāja istabā un ar žestu aicināja Tomasu sekot. Kāp­dams pāri slieksnim, viņš bija gatavs visļaunākajam. Taču, pacēlis skatienu, ieraudzīja gultā tikai ārkārtīgi novārgušu pusaudzi ar aizvērtām acīm.

-    Vai viņš ir aizmidzis? Tomass iečukstējās, lai gan pa­tiesībā vēlējās vaicāt ko citu: viņš taču nav miris, vai ne?

-    Es nezinu, Ņūts klusi atbildēja. Viņš piegāja pie gultas un apsēdās koka krēslā, kas stāvēja tai blakus. Tomass ieņē­ma vietu pretējā pusē.

-    Albij? Ņūts nočukstēja. Pēc tam skaļāk: Albij! Čaks teica, ka tu gribi runāt ar Tomiju.

Vadoņa plakstiņi trīsēdami pavērās, atklājot asinīm pie­lijušus acu baltumus, kas mikli spīdēja dienas gaismā. Albijs paskatījās uz Ņūtu, tad uz Tomasu. Smagi stenēdams, viņš pieslējās sēdus un atbalstīja pakausi pret dēļiem gultas galv­galī. Jā, vadonis iesēcās aizsmakušā balsī.

-    Čaks teica, ka tu esot plosījies kā nelabais. Ņūts pie­liecās tuvāk. Kas par lietu? Tev vēl ir slikti?

Nākamos vārdus Albijs izrunāja ar tādām grūtībām, ka likās katrs no tiem saīsina viņa mūžu par veselu nedēļu.

-    Viss… mainīsies… Meitene… Tomass… Es redzēju viņus… Albija plakstiņi nodrebēja un aizvērās, tad atkal atvērās; viņš noslīdēja atpakaļ guļus pozā un nekustīgi blenza griestos.

-    Es nejūtos pārāk labi.

-    Kā to saprast tu redzēji viņus? Ņūts vaicāja.

-    Es saucu Tomasu! Albijs pēkšņi iebļāvās ar tādu spa­ru, kas pirms mirkļa vēl šķita neiespējams. Es nesaucu tevi, Ņūt, bet Tomasu! Tomasu, velns parāvis!

Ņūts jautājoši palūkojās uz gultas otrā pusē sēdošo zēnu, bet tas spēja tikai paraustīt plecus, ar katru sekundi juzdamies aizvien neomulīgāk. Kāda velna pēc Albijam vaja­dzēja tieši viņu?

-    Nomierinies, vecais īgņa, Ņūts atbildēja. Te viņš ir. Vari runāt.

-    Izej ārā, Albijs izdvesa acīm ciet, smagi elpodams.

-    Nekā nebija! Es arī gribu dzirdēt.

-    Ņūt… Albijs ieturēja pauzi. Izej. Ārā.

Tomass jutās ārkārtīgi neērti, satraucies par to, ko tagad padomās Ņūts, bet vēl vairāk par to, ko Albijs grasījās vi­ņam pavēstīt.

-    Bet… Ņūts protestēja.

-     Ārā! Albijs ieķērcās, balsij no piepūles aizlūstot. Va­donis pieslējās sēdus un vēlreiz atspiedās pret gultas galvgali. Vācies!

Ņūta sejā parādījās skaidri redzams aizvainojums, bet, par pārsteigumu Tomasam, tajā nebija dusmu. Pēc ilga un saspringta klusuma brīža Ņūts piecēlās, devās pie durvīm un atvēra tās. Vai viņš tiešām aizies? Tomass nespēja tam noticēt.

-     Piemini šo brīdi, kad vēlāk nāksi atvainoties. Ņūts uzmeta pēdējo skatienu Albijam un izgāja gaitenī.

-    Aizver durvis! Albijs kliedza viņam nopakaļ, aizskar­dams Ņūtu vēl vairāk, bet tas paklausīgi aizcirta durvis.

Tomasa sirds sāka sisties straujāk. Viņš bija atstāts divatā ar zēnu, kurš izcēlās ar savu vieglo aizkaitināmību vēl pirms krišanas par upuri bēdneša uzbrukumam un mokpilnās bēdu seruma terapijas. Tomass cerēja, ka Albijs ātri pateiks, kas viņam sakāms, un viss būs galā. Taču iestājās ilgs klusums, kas turpinā­jās vairākas minūtes, Tomasam no bailēm sāka trīcēt rokas.

-    Es zinu, kas tu esi, Albijs beidzot ierunājās, pārtrauk­dams klusumu.

Tomass centās atrast vārdus, lai atbildētu, bet spēja tikai kaut ko nesakarīgi nomurmināt. Viņš bija neiedomājami ap­mulsis. Un nobijies.

-     Es zinu, kas tu esi, Albijs lēnām atkārtoja. Es re­dzēju. Visu. Gan to, no kurienes nākam, gan to, kas esi tu. Es zinu, kas ir meitene. Es atminos svēli.

Svēli? Tomass piespieda sevi ierunāties: Es nesaprotu, par ko tu runā. Ko tu redzēji? Es ļoti priecātos uzzināt, kas es esmu.

-      Tas nebūs patīkami, Albijs atbildēja un pirmoreiz kopš Ņūta aiziešanas cieši ieskatījās Tomasa sejā. Viņa tum­šajos, dziļi iekritušo acu dobumos vīdēja skumjas un izmi­sums. Zini, tas ir šausmīgi. Nesaprotu, kāpēc tie kretīni grib, lai mēs atceramies? Kāpēc mēs nevaram vienkārši dzī­vot tepat un būt laimīgi?

-     Albij… Tomass vēlējās, kaut varētu ieskatīties zēna domās un redzēt to pašu, ko viņš. Atceries Pārvēršanu! Ko tu redzēji? Izsakies sakarīgāk.

-     Tu… Albijs sāka, bet tad negaidīti sagrāba pats sevi aiz rīkles un izgrūda samocītu, gārguļojošu skaņu. Viņa kājas noraustījās, ķermenis apmetās uz sāniem un sāka locīties uz priekšu un atpakaļ tā, it kā Albiju žņaugtu kāds cits. Zēna mēle bija izkārusies no mutes, un viņš nemitīgi, atkal un at­kal koda tajā.