Labirinta gūstā

Viņš noprata, ka šāda izturēšanās turpmāk būs nor­ma. Tā vai cita iemesla dēļ Tomass atšķīrās no pārējiem klajumniekiem. Šķita, kopš atmiņas zuduma viņš jau ir pa­spējis nodzivot veselu mūžu, lai gan bija pavadījis šeit tikai nedēļu.

Zēni nolēma ieturēties svaigā gaisā un jau pāris minūtes vēlāk sēdēja, atspieduši muguras biezā efeju pudurī, kas klā­ja rietumu sienu, vērodami dienišķo darbu rosmi Klajumā. Tomass piespieda sevi ēst spriežot pēc tā, kā attīstījās noti­kumi, viņam bija nepieciešama katra kalorija, lai nepietrūktu spēka kārtējam vājprātīgajam pavērsienam.

-    Vai tu agrāk kaut ko tādu biji redzējis? pēc kādas mi­nūtes Tomass ievaicājās.

-    To, kas notika ar Albiju? Ņūts negaidīti nopietni pa­skatījās uz viņu. Nē. Nekad. Bet, ja tā padomā, neviens sa­dzeltais ne reizi nav centies mums pastāstīt to, ko redzējis Pārvēršanas laikā. Viņi vispār atsakās par to runāt. Albijs mēģināja un varbūt tieši tāpēc uz brīdī sajuka prātā.

Tomass uz mirkli pārstāja gremot. Vai tiešām Labirinta radītāji spēja viņus kaut kā kontrolēt? Tā bija biedējoša doma.

-     Vajadzēs sameklēt Galliju, Ņūts mainīja tēmu, iekožoties burkānā. Tas ķēms ir aizbēdzis un kaut kur noslē­pies. Tiklīdz kā būsim paēduši, man viņš jāatrod un jādabū aiz restēm.

-    Nopietni? Ņūta izteikums ievērojami uzlaboja Toma­sa omu. Viņš priecātos pats savām rokām aizcirst durvis aiz Gallija un izmest atslēgu.

-     Tas švalis taču draudēja tevi nogalināt, un mums jā­lūko, lai nekas tamlīdzīgs neatkārtotos. Viņš dārgi samaksās par savu uzvedību. Gallijam paveicies, ka mēs viņu neizrai­dām. Atceries, ko es teicu par kārtību?

-    Jā. Tomass bažījās tikai par to, ka, nokļuvis cietumā, Gallijs noteikti ienīdīs viņu vēl vairāk. Vienalga, viņš nodo­māja. Mani tas zellis vairs nebiedē.

-      Lūk, kā tagad viss notiks, Tomij, Ņūts turpināja. Atlikušo dienas daļu tu pavadīsi ar mani mums šis tas ir jānoskaidro. Rīt Tuptūzis. Pēc tam būsi Minjo rīcībā, un es priecāšos, ja kādu laiku tu turētos nostāk no pārējiem švaļiem. Skaidrs?

Tomasam nebija iebildumu. Viņš jau sen vēlējās pavadīt vai­rāk laika vienatnē. Skan burvīgi. Tātad mani mācīs Minjo?

-    Tieši tā. Tu tagad esi skrējējs, bet Minjo tavs treneris. Tev būs daudz jāapgūst viss par Labirintu, kartēm un pā­rējo. Nāksies plēst pakaļu ne pa jokam. Nekādas slinkošanas.

Tomass bija pārsteigts, ka doma par atgriešanos Labirintā viņu nemaz tik ļoti nebiedēja. Viņš apņēmās klausīt Ņūtam, cerot ar centību un atdevi novērst domas no visa liekā. Vēl vai­rāk viņu vilināja iespēja biežāk būt projām no Klajuma. Izvai­rīšanās no citiem bija kļuvusi par viņa dzīves jauno vadmotīvu.

Zēni pabeidza ēst klusēdami, un tikai tad Ņūts nonāca līdz tam, par ko bija vēlējies runāt. Noslaucījis muti ar salveti un saņurcījis to, viņš pagriezās pret Tomasu.

-     Tomas, viņš iesāka. Tev jāatzīst kaut kas svarīgs. Mēs esam to dzirdējuši tik daudz reižu, ka vairs nav jēgas to noliegt. Ir laiks nopietni aprunāties.

Tomass jau nojauta, kas sekos, bet vienalga bijās to iz­dzirdēt skaļi.

-     To teica Gallijs. To teica Albijs. To teica Bens, Ņūts turpināja. Arī meitene, kad izvilkām viņu no Kastes.

Viņš uz mirkli apklusa, iespējams, gaidot, ka Tomass jau­tās, par ko ir runa. Bet Tomass jau to zināja.

-    Viņi visi teica, ka kaut kas mainīšoties.

Ņūts uz brīdi novērsās, tad atkal ieskatījās Tomasa sejā. Pareizi. Bet gan Gallijs, gan Albijs, gan Bens pēc Pārvērša­nas teica, ka redzējuši tevi savās atmiņās. Un, cik var noprast, tu tur nestādīji puķes un nepalīdzēji vecām tantiņām šķērsot ielu. Spriežot pēc Bena un Gallija rīcības, tu esi pietiekami šaubīgs tips, lai radītu viņos slepkavnieciskas tieksmes.

-    Ņūt, es neko nezinu… Tomass iesāka, bet Ņūts viņu pārtrauca.

-    Beidz! Es zinu, ka tu neko neatceries, Tomas. Pietiks at­kārtoties! Nekad vairs to nesaki. Neviens šeit neko neatceras, un mums ir apnicis, ka tu visu laiku to atgādini. Tas nemaina acīmredzamo tu kaut kādā veidā atšķiries no pārējiem, un ir pienācis laiks tikt ar to skaidrībā.

Tomasam lēnām piezagās dusmas. Labi, un kā tu plāno to paveikt? Es arī labprāt gribētu noskaidrot visu par sevi, ne mazāk kā jūs. Pats par sevi saprotams!

-    Es gribu, lai tu ieklausies sevi un esi atklāts. Ja kaut kas kaut vismazākais sīkums tev kaut ko atgādina, neslēp to.

-    Nekas man neko ne… Tomass aprāvās pusvārdā. Pa šo laiku bija noticis tik daudz, ka viņš jau gandrīz bija paspējis aizmirst, cik savādi pazīstams Klajums likās pirmajā naktī, guļot blakus Čakam. Cik ērti un mājīgi viņš bija juties. Tā vietā, lai drebētu no šausmām un izmisuma.

-    Es redzu, ka tavi zobrati sāk griezties, Ņūts klusu no­teica. Stāsti.

Tomass brīdi vilcinājās, nobažījies par sekām, kādas va­rēja būt tam, ko grasījās teikt. Bet viņam bija apnicis glabāt noslēpumus.

-    Nu… es neatceros neko konkrētu… viņš sāka lēnām un apdomīgi. Bet, kad ierados Klajumā, man patiešām šķita, ka esmu te bijis jau agrāk. Tomass ieskatījās vecākā zēna sejā, cerot pamanīt tajā kaut ko līdzīgu sapratnei. Vai tad jums tā nebija?