Labirinta gūstā

Bet Tomass nezināja, vai spēs izturēt vēl vienu sastapša­nos ar meiteni, viņas balsi savā galvā un dīvainās lietas, ko tā teica.

Viņam nebija izvēles. Noliegšana neko neatrisinātu. Un, lai cik neizturama un savāda šķita svešās apziņas invāzija viņa domās, tā jebkurā gadījumā bija patīkamāka alternatīva vēl vienam randiņam ar bēdnešiem.

Skrienot atpakaļ uz Klajumu, Tomass uzzināja par sevi daudz jauna. Bēgdams no meitenes balss, viņš, pats to ne­apzinādamies, bija precīzi iegaumējis visu noskrieto ceļu.

Atpakaļceļā jaunieceltais skrējējs ne tikai ne reizi nenomaldījās, bet pat nevilcinājās, izvēloties pareizo virzienu: viņš nogriezās te pa labi, te pa kreisi un viegli pieveica vienu garu koridoru pēc cita pretējā secībā šurpceļam. Tas varēja nozī­mēt tikai vienu.

Minjo bija taisnība. Drīz Tomass būs pats labākais skrējējs.

Vēl viņš uzzināja, ka ir teicamā fiziskā formā, lai gan to pierādīja jau Labirintā pavadītā nakts. Vēl vakardien To­masam sāpēja visas maliņas un zēns tik tikko spēja pakustē­ties. Bet šodien viņš jau bija atguvis spēkus un skrēja gandrīz bez piepūles, kaut arī nebija apstājies gandrīz divas stundas. Nebija jābūt matemātikas ģēnijam, lai, sareizinot aptuveno skriešanas laiku un ātrumu, izrēķinātu, ka, atgriežoties Kla­jumā, viņš būs veicis apmēram pusi maratona distances.

Tikai tagad viņš patiesi aptvēra milzīgos Labirinta apmē­rus. Tā eju kopējais garums noteikti bija mērāms vairākos desmitos kilometru. Turklāt sienas katru nakti pārvietojās. Tomasam beidzot kļuva skaidrs, kāpēc atrast izeju no Labi­rinta ir tik sarežģīts uzdevums. Līdz šim viņš nekādi nebija spējis saprast, kā klajumniekiem tas vēl nav izdevies.

Viņš turpināja skriet pa kreisi, pa labi, taisni uz priekšu, sekodams savam iekšējam kompasam. Ierodoties Klajumā, līdz ikvakara vārtu aizvēršanās brīdim bija atlikušas vien pā­ris minūtes. Pamatīgi noguris, Tomass devās taisnā ceļā uz Miroņmežu, dziļi biežņā, un neapstājās, iekams nebija sa­sniedzis biezo koku puduri, kas auga pašā Klajuma dienvid­rietumu stūrī. Vairāk par visu viņš vēlējās palikt viens.

Šai vēlmei bija lemts piepildīties. Klajumnieku sarunas, aitu blēšana un govju māvieni palika tālu aiz muguras; To­mass sameklēja vietu, kur abas milzīgās sienas sastapās, un nometās stūrī, lai atvilktu elpu. Neviens nerādījās un netrau­cēja viņu. Kad pēc neilga brīža dienvidu siena pārvietojās, aizvērdamās uz nakti, viņš vienkārši paliecās uz priekšu un nogaidīja, kamēr kustība beigsies, tad, ērti atbalstījis muguru mīkstajā efeju pēlī, aizvēra acis un pāris minūtes vēlāk jau bija cieši iemidzis.

Nākamajā rītā kāds saudzīgi uzpurināja viņu augšā.

-     Tomas, mosties! Tas bija Čaks; šķita, ka zeņķis spēj viņu atrast jebkurā laikā un vietā.

Tomass ņurdēdams pieslējās sēdus, iztaisnoja muguru un izstaipījās. Viņš ievēroja, ka pa nakti ticis apsegts ar pāris segām, acīmredzot kāds no klajumniekiem tēloja gādīgo

māmiņu.

>

-    Cik pulkstenis? Tomass vaicāja.

-     Ja nepasteigsies, nokavēsi brokastis. Čaks nepacietīgi paraustīja viņu aiz piedurknes. Celies augšā, un ejam. Tev jā­sāk uzvesties kā normālam cilvēkam, citādi tas labi nebeigsies.

Tomasa apziņā ar joni atgriezās vakardienas notikumi un vēderā viss apgriezās kājām gaisā. Ko viņi ar mani iesāks?

viņš iedomājās, atceroties meitenes savādos vārdus. Viņa tei­ca, ka mēs esam tie, kas nodarījuši to viņiem. Ko gan tas va­rēja nozīmēt?

Tomasu pārņēma nelāgas aizdomas. Ja nu viņš ir garīgi slims? Varbūt Labirintā piedzīvotais atņēmis viņam veselo saprātu? Tā vai citādi, tikai viņš bija dzirdējis balsi savā galvā. Neviens cits nezināja, ko Terēza bija viņam teikusi un kādos nodarījumos apsūdzējusi. Neviens pat nezināja, ka viņa bija atklājusi Tomasam savu vārdu. Neviens, izņemot Ņūtu.

Tomass vēlējās, lai tas tā ari paliek. Situācija jau tāpat bija pietiekami sarežģīta. Tā tikai vēl trūka, lai viņš sāktu stāstīt klajumniekiem par balsīm savā galvā. Vienīgā problēma bija Ņūts. Tomasam nāksies kaut kā pārliecināt uzraugu, ka stress bija ņēmis virsroku pār viņu un pēc kārtīgas izgulēšanās viss ir pārgājis. Es neesmu traks, viņš nodomāja. Protams, ka ne.

Čaks vēroja viņu paceltām uzacīm.

-     Piedod. Tomass attapās un piecēlās kājās, cenšoties izturēties tik normāli, cik iespējams. Es aizdomājos. Ejam ēst. Esmu izbadējies.

-    Domāts darīts! Čaks braši noteica, uzsitot Tomasam pa muguru.

Pa ceļam uz Mājokli zeņķis vārījās vienā laidā. Tomasam nebija iebildumu Čaka muldēšana bija kļuvusi par vienu no retajām normālajām parādībām viņa dzīvē.