Labirinta gūstā

Tomass ar izbrīnu konstatēja, ka arī viņa acīs ir sariesušās asaras. Pēc ierašanās Klajumā notikumi bija attīstījušies tik drudžainā tempā, ka viņš ne reizi nebija uztvēris tās iemīt­niekus kā īstus cilvēkus ar īstām ģimenēm, kuras varbūt ilgo­jas pēc saviem bērniem un gaida atgriežamies mājās. Dīvaini, bet Tomass pat par sevi nebija domājis šādā kontekstā tikai par to, kur un kāpēc nokļuvis, kas ieslodzījis viņus šajā vietā un kā no tās aizbēgt.

Tomass juta līdzi Čakam un pirmoreiz saniknojās tik ļoti, ka gribēja kādu nogalināt. Zeņķim vēl būtu jāiet skolā, jādzī­vo mājās un jāspēlējas ar kaimiņu bērniem. Čaks bija pelnījis mīlošu un gādīgu ģimeni mammu, kas katru vakaru liktu viņam iet dušā, tēti, kas palīdzētu izpildīt mājasdarbus…

Tomass no visas sirds ienīda cilvēkus, kas atrāvuši šo na­baga nevainīgo zēnu no viņa tuviniekiem. Tomass pat nezi­nāja, ka ir iespējams just tik spēcīgu naidu. Viņš vēlējās, kaut tie nelieši mirtu mokpilnā nāvē. Viņš vēlējās, kaut Čaks būtu laimīgs.

Bet laime bija izsvītrota no viņu dzīvēm. Tāpat kā mīlestība.

-    Klausies, Čak, Tomass ierunājās un uz mirkli apklu­sa, lai savaldītu aizlūzt draudošo balsi. Es nešaubos, ka tev ir vecāki. Es zinu, ka ir. Varbūt tas izklausās briesmīgi, bet varu derēt, ka tava mamma pašlaik sēž tavā istabā, apkampu­si tavu spilvenu, un skatās pa logu uz pasauli, kas nolaupījusi viņai tevi. Un, jā, varu derēt, ka viņa raud. Skaļi. Aizpampu­šām acīm un puņķainu degunu. Pa īstam, no visas sirds raud.

Čaks neko neteica, bet Tomasam šķita, ka viņš sadzirdēja klusu šņukstu.

-      Nepadodies, Čak. Mēs visu atrisināsim un izkļūsim no šejienes, apsolu. Es tagad esmu skrējējs un zvēru pie sa­vas dzīvības, ka nogādāšu tevi atpakaļ tai tavā istabā, lai tava mamma var beigt raudāt. Tomass to domāja nopietni. Viņa sirdī kvēloja dedzīga apņemšanās.

-    Ceru, ka tev ir taisnība, Čaks atbildēja drebošā balsī, uz atvadām parādīja logā paceltu īkšķi un devās prom.

Tomass piecēlās un sāka nemierīgi soļot turp un atpa­kaļ pa mazo telpu, pilns apņēmības turēt doto solījumu. Es zvēru, Čak, viņš čukstēja pats sev. Es zvēru, ka nogādāšu tevi mājās.

31. nodaĻa

Uzreiz pēc tam, kad Klajuma vārti, smagajām akmens sienām rībot un dārdot, bija aizvērusies uz nakti, par pama­tīgu pārsteigumu Tomasam viņu atbrīvot ieradās neviens cits kā Albijs. Slēdzenē noskrapstēja atslēga, noklaudzēja dzelzs aizbīdnis, un Tuptūža durvis atvērās.

-     Nu ko, švali, vēl dzīvs? vaicāja Albijs. Viņš izskatījās krietni labāk nekā vakardien tik ļoti, ka Tomass izbrīnā ne­spēja novērst skatienu. Vadoņa āda bija atguvusi savu dabis­ko krāsu, no acīm bija pazudis sārtais asinsvadu tīklojums; šķita, ka pēdējo divdesmit četru stundu laikā viņš pieņēmies svarā vismaz par pieciem kilogramiem.

Albijs pamanīja Tomasa izbolītās acis. Sasodīts, puis, uz ko tu lūri?

Tomass papurināja galvu, it kā tikko būtu atjēdzies no transa. Zēna prāts atsāka drudžaini darboties, cenšoties uz­minēt, cik daudz Albijs atceras, ko zina un ko grasās viņam teikt. Ē-es? Neko, tāpat vien. Tu gan trakoti ātri atkopies! Vai tagad jūties labi?

-    Labāk nekā jebkad, Albijs demonstratīvi salieca labo roku elkonī, rādīdams savus bicepsus. Nāc nu laukā.

Tomass paklausīja un centās nemirkšķināt, lai neizrādītu uztraukumu.

Albijs aizvēra Tuptūža durvis, aizslēdza tās un pagriezās pret Tomasu. Ja godīgi, tie ir salti meli. Es jūtos kā divreiz atgremots bēdneša klunkšķis.

-    Vakar tā arī izskatījies. Albijs uzmeta Tomasam niknu skatienu, un tas, cerēdams, ka nav nopietni aizkaitinājis va­doni, steigšus piemetināja: Bet šodien gan izskaties kā no jauna piedzimis, goda vārds.

Albijs ielika atslēgas kabatā un atspiedās ar muguru pret Tuptūža durvīm. Nu ko, vakardien mums bija interesanta saruna.

Tomasa sirds salēcās. Viņam nebija ne mazākās nojaus­mas, ko tobrīd gaidīt no Albija. Ē… jā, atceros.

-     Es redzēju to, ko es redzēju, zaļknābi. Atmiņas pama­zām bālē, bet es nekad neaizmirsīšu, cik briesmīgas tās bija. Mēģināju tev pastāstīt, bet kāds sāka mani žņaugt. Tagad tie attēli cits pēc cita izdziest un pazūd, tā, it kā tas pats kāds negribētu, lai es atceros.

Tomasa acu priekšā atausa vakardienas epizode, kad Al­bijs raustījās konvulsijās un žņaudza pats sevi. Viņš neticē­tu, ka kaut kas tāds var notikt, ja nebūtu redzējis pats savām acīm. Lai gan atbilde biedēja Tomasu, viņam bija jājautā: Ko tu tur teici par mani? Tu vairākas reizes atkārtoji, ka esi mani redzējis. Ko es darīju?

Albijs kādu laiku klusēdams skatījās tālumā, tad atbildē­ja. Tu biji… kopā ar Radītājiem. Tu palīdzēji viņiem. Bet ne jau tas bija pats baisākais.

Tomass sajutās tā, it kā kāds viņam būtu ar dūri iebelzis pakrūtē. Palīdzēju Radītājiem? Viņš nespēja atrast vārdus, lai pārvaicātu, ko tas īsti nozīmē.

Albijs turpināja: Iespējams, ka Pārvēršana nerāda mums to, kas ir noticis īstenībā, bet tikai iedēsta viltus atmi­ņas. Ir daži, kas tā uzskata cerams, ka viņiem ir taisnība. Jo, ja pasaule patiešām ir tāda, kādu es to atcerējos… vadonis apklusa, un iestājās draudīgs klusums.