Labirinta gūstā

Tomass neatbildēja un turpināja vērot, pavēlot smadze­nēm nojaukt barjeru uz pagātni un uzmeklēt tajā meiteni. Viņš atsauca atmiņā to īso brīdi uzreiz pēc izcelšanas no Kas­tes, kad meitene bija atvērusi acis.

Tās bija zilas. Tomass nekad nebija redzējis acis, kas būtu tik spilgtā krāsā. Viņš centās tās iztēloties aizmigušās meitenes plakstiņu vietā, saplūdināt abus attēlus savā apziņā. Melnos matus, nevainojami gludo ādu, pilnīgās lūpas… Skatoties uz viņu, Tomass vēlreiz apjēdza, ka meitene ir neticami skaista.

Pēkšņi kā neredzamas, bet skaidri sajūtamas spārnu vē­das tumsā viņa prātā atplaiksnija kaut kas pazīstams. Šī sa­jūta ilga tikai īsu mirkli un tūlīt pat pazuda bezdibenī starp pārējām sagūstītajām atmiņām. Bet tā nenoliedzami bija īsta.

-    Es pazīstu viņu, Tomass nočukstēja un atviegloti atspie­dās pret krēsla atzveltni bija patīkami to beidzot atzīt skaļi.

Ņūts piecēlās kājās. Ko? Kas viņa ir?

-     Nav ne jausmas. Bet kaut kas uzpeldēja. Esmu saticis viņu jau agrāk. Tomass aizkaitināti saberzēja acis. Viņš juta saikni, bet tā bija pārāk vāja.

-    Tad roc dziļāk. Neapstājies, velns parāvis! Koncentrējies!

-    Es cenšos, apklusti! Tomass aizvēra acis un turpināja taustīties tumsā un tukšumā, meklējot tur meitenes seju. Kas viņa ir? Tomass iedomājās, cik ironisks bija šis jautājums viņš taču nemaz nezināja, kas ir pats.

Beigu beigās viņš padevās, dziļi ievilka elpu un palūkojās uz Ņūtu, noraidoši purinādams galvu. Piedod, es nezinu…

Terēza.

Tomass strauji pielēca kājās, apgāžot krēslu, un apsviedās riņķī, meklēdams tikko dzirdētās skaņas avotu.

-    Kas notika? Ņūts vaicāja. Kaut ko atcerējies?

Tomass neatbildēja, acis apjukumā šaudījās pa istabu, tad

atgriezās pie meitenes. Viņš bija pārliecināts, ka nupat dzir­dējis balsi.

-    Es… Tomass apsēdās atpakaļ krēslā, pieliecās un vēl­reiz ielūkojās meitenes sejā. Ņūt, vai tu kaut ko teici, pirms es piecēlos kājās?

-Nē.

Protams, ka ne.

-     Man likās, ka es kaut ko dzirdēju… Es neesmu drošs, varbūt tas bija tikai manā galvā… Varbūt viņa kaut ko teica?

-    Viņa? Ņūta acis iespidējās. Nē. Ko tu dzirdēji?

Tomasam bija bail atzīties. Es… es varu apzvērēt, ka

dzirdēju vārdu Terēza.

-     Terēza? Nē, es neko tādu nedzirdēju. Tas noteikti iz­sprucis no tavu atmiņu dziļākajiem slāņiem. Tam jābūt viņas vārdam, Tomij. Viņu noteikti sauc Terēza!

Tomass sajutās dīvaini… neomulīgi tā, it kā tikko būtu noticis kaut kas pārdabisks. Savādi… Es zvēru, ka to dzirdēju, bet ne ar ausīm savās domās, vecīt. Es nemāku paskaidrot…

Tomas!

Šoreiz viņš pielēca kājās un atkāpās no gultas tik tālu, cik iespējams, nogāzdams uz galda stāvošo lampu: tā piezemējās ar plīstoša stikla troksni. Viņš bija dzirdējis balsi. Meitenes balsi! Čukstošu, maigu, pārliecinātu… Viņš zināja, ka viņam nerādās.

-    Bļāviens, kas ar tevi notiek? Ņūts neizpratnē skatījās uz zēnu.

Tomasa sirds auļoja kā traka, deniņos dunēja, bet kuņģa saturs apmetās kājām gaisā. Viņa… ārprāts, viņa runā ar mani! Manā galvā. Viņa tikko nosauca mani vārdā!

-Ko?

-     Goda vārds! Tomasam šķita, ka pasaule ap viņu sa­griežas virpulī un gāžas virsū no visām pusēm. Es… es dzir­du viņas balsi savā galvā… Tā pat nav balss…

-    Tomij, apsēdies. Ko tu tur muldi, velns parāvis?

Ņūt, es nemuldu. Tā… īsti nav balss… tomēr ir.

Tom, mēs esam pēdējie. Drīz viss beigsies. Tam tā ir jānotiek.

Vārdi atbalsojās Tomasa smadzenēs, pieskārās bungādi­ņām viņš dzirdēja tos skaidri un gaiši. Taču tie nenāca no ārpasaules, bet pavisam burtiski skanēja viņa prātā.

Tom, nebaidies no manis!

Viņš aizspieda ausis ar rokām, cieši aizmiedza acis. Tas bija pārāk savādi, viņa racionālais prāts pretojās, atteikda­mies pieņemt notiekošo.

Tom, mana atmiņa lēnām dziest. Kad pamodīšos, gandrīz visu būšu aizmirsusi. Mēs varam izturēt Atlasi. Beigas jau ir tuvu. Mani atsūtīja kā ierosinātāju.

Tomass vairs nespēja to izturēt. Nepievēršot uzmanību Ņūta jautājumiem, viņš klupdams un krizdams piesteidzās durvīm, atrāva tās vaļā, izskrēja gaitenī un bēga. Lejā pa kāp­nēm, laukā pa ārdurvīm, prom no uzmācīgās balss. Bet to tik un tā nebija iespējams apklusināt.

Viss mainīsies, meitene teica.

Tomass gandrīz sāka kliegt, viņam gribējās skriet līdz pil­nīgam spēku izsīkumam. Sasniedzis Austrumu vārtus, viņš metās taisni tiem cauri, ārā no Klajuma, un tikai skrēja un skrēja. Neapstādamies, no koridora uz koridoru, arvien dzi­ļāk Labirinta sirdī. Pie velna noteikumus viņam bija jātiek prom. Bet no meitenes balss nekur nebija glābiņa.

Tie bijām mēs, Tom. Tu un es. Mēs esam tie, kas to izdarīja

ar viņiem. Ar mums.

>

29. nodaĻa

r

Tomass neapstājās, iekams balss galvā nebija pilnīgi ap­klususi.

Viņš pārsteigts atskārta, ka skrējis jau gandrīz stundu, sienu mestās ēnas stiepās tālu uz austrumiem, tuvojās saul­riets un vārtu aizvēršanās laiks. Bija jādodas atpakaļ. Tomass sāka apzināties, ka spēj nešauboties, bez domāšanas precīzi noteikt debespuses un diennakts laiku tātad saviem in­stinktiem varēja uzticēties.

Bija jādodas atpakaļ.