Labirinta gūstā

Tomass pielēca kājās un šausmās atsprāga no gultas. Li­kās, ka vadoni piemeklējusi kāda lēkme; viņa ķermenis svai­dījās uz visām pusēm, tumšā sejas āda, kas pirms brīža vēl izskatījās pelēkbāla, bija pielijuši asinīm, acis tik tālu pār­grieztas redzokļos, ka uz āru rēgojās tikai to baltumi.

-    Albij! Tomass iekliedzās, neiedrošinādamies pieskar­ties nabaga zēnam. Ņūt! Viņš salika plaukstas pie mutes un iesaucās vēl skaļāk: Ņūt, nāc palīgā!

Istabas durvis atsprāga vaļā, pirms viņš bija paspējis aiz­vērt muti.

Ņūts piesteidzās pie Albija, sagrāba aiz pleciem un ar visu svaru piespieda pie gultas. Turi viņu aiz kājām!

Tomass sakustējās, bet Albija kājas kūla gaisu tik ener­ģiski, ka gultai nemaz nebija iespējams pietuvoties. Spēcīgs spēriens trāpīja Tomasam pa žokli un galvaskausu caururba asas sāpes. Viņš atkāpās, taustīdams cietušo zodu.

-    Pasteidzies, velns parāvis! Ņūts iekliedzās.

Tomass saņēmās un ar sparu metās virsū Albijam, sagrā­ba abas viņa kājas pie potītēm un, cieši apvijis rokas augšstil­biem, piespieda tās gultai. Tikmēr Ņūts ar vienu celi uzgūlās Albija plecam un ķērās klāt vadoņa plaukstām, ar kurām tas vēl aizvien žņaudza pats savu kaklu.

-    Laid vaļā! Ņūts kliedza, cenšoties atsvabināt dzelžai­no tvērienu. Tu taču dari sev pāri!

Tomass redzēja, kā Ņūta muskuļi piebriest un zem ādas izspiežas asinsvadi, no visa spēka pūloties atlauzt Albija krampjaini sažņaugtos pirkstus. Pamazām, centimetru pa

centimetram, viņam izdevās atvilkt rokas no kakla un cie-

* >

ši piespiest tās zēna krūtīm. Albija ķermenis vēl pāris reizes noraustījās, viduklim nedabiski izliecoties virs gultas, bet tad pakāpeniski norima un pārstāja pretoties. Jau mirkli vēlāk vadoņa elpošana bija izlīdzinājusies un viņš nekustīgi gulēja, stiklainām acīm veroties tukšumā.

Tomass joprojām stingri turēja zēnu aiz kājām, baidoties pakustēties un izprovocēt jaunu trakuma lēkmi. Ņūts nogai­dīja veselu minūti un tikai tad uzmanīgi palaida vaļā Albija rokas. Pagāja vēl viena minūte, pirms viņš noņēma ceļgalu no vadoņa pleca un atkal nostājās blakus gultai. Tomass se­koja viņa piemēram, cerēdams, ka lēkme ir pārgājusi.

Albijs ar pūlēm pavēra smagos plakstiņus un palūkojās augšup, izskatīdamies tā, it kā grasītos ieslīgt dziļā miegā. Piedod, Ņūt, viņš nočukstēja. Es nezinu, kas notika. Man likās… ka mani kontrolē kāds cits. Atvaino…

Tomass dziļi ieelpoja, uzdrīkstoties cerēt, ka nekas tamlī­dzīgs vairs neatkārtosies. Vismaz ne viņa klātbūtnē.

-    Kam tu atvainojies? Ņūts vaicāja. Tu pats sevi gan­drīz nožņaudzi.

-    Tas nebiju es, goda vārds, Albijs nomurmināja.

Ņūts pameta rokas gaisā. Kā to saprast nebiji tu?

-    Es nezinu… Tas… tas bija kāds cits. Albijs izskatījās ne mazāk apjucis kā Tomass.

Acīmredzot Ņūts neuzskatīja par vajadzīgu vairs iedziļi­nāties notikušajā, vismaz ne tobrīd. Viņš pacēla cīņas laikā uz grīdas nokritušās segas un atkal uzklāja tās Albijam. Mēģini aizmigt, jupis tevi rāvis. Parunāsim, kad būsi izgulējies. Viņš uzlika roku uz zēna pieres un piebilda: Tu neesi vesels, švali.

Bet Albija acis jau pašas lipa ciet un viņš spēja vien tikko manāmi paklanīt galvu.

Ņūts pārtvēra Tomasa skatienu un pamāja uz durvju pusi. Tomasam nebija ne mazāko iebildumu pamest šo trakonamu, un viņš paklausīgi sekoja Ņūtam uz izeju. Jau kāp­jot pāri istabas slieksnim, Albijs gultā kaut ko neskaidri no­murmināja. Abi zēni reizē apstājās.

-    Ko? Ņūts pārvaicāja.

Albijs uz īsu mirkli pavēra plakstiņus un nedaudz skaļāk atkārtoja: Uzmanieties ar meiteni. Tad viņa plakstiņi at­kal aizkrita.

Atkal jau tā meitene! Visi pavedieni agrāk vai vēlāk no­veda pie viņas… Ņūts jautājoši paskatījās uz Tomasu, bet tas spēja tikai paraustīt plecus. Viņam nebija nekādas saprašanas par to, ko tas nozīmē.

-    Ejam, Ņūts nočukstēja.

-    Ņut? Albijs atkal ierunājas, šoreiz pat necenzdamies atvērt acis.

-Jā?

-   Sargājiet kartes. Albijs pārvēlās uz sāniem, ar uzgriez­to muguru liekot noprast, ka pieņemšana ir beigusies.

Tomasam nepatika, kā tas izklausījās. Nemaz nepatika. Zēni izgāja no istabas un klusām aizvēra aiz sevis durvis.

28. NODAĻA

r

Tomass steigšus sekoja Ņūtam lejā pa kāpnēm un laukā no Mājokļa spilgtajā pēcpusdienas gaismā. Kādu brīdi ne­viens no abiem neteica ne vārda. Tomasam likās, ka viss kļūst arvien sliktāk.

-    Esi izsalcis, Tomij? Ņūts vaicāja.

-    Izsalcis? Tomasam jautājums šķita dīvains. Es varē­tu vemt pēc visa tā, ko redzēju. Skaidrs, ka es neesmu izsalcis!

Ņūts plati pasmaidīja. Es gan esmu, švali. Ejam, samek­lēsim kaut ko, kas palicis pāri pēc pusdienām. Mums jāparunā.

-     Man jau likās, ka tu teiksi ko tādu. Tomass vairs ne­brīnījās, ka gribot vai negribot arvien vairāk tiek iesaistīts Klajuma darīšanās. Viņš pat bija sācis ar to rēķināties.

Zēni devās taisnā ceļā uz virtuvi, kur par spīti Cepeša burkšķēšanai tika pie pāris siermaizēm un svaigiem dārze­ņiem. Tomass nespēja nepamanīt dīvaino skatienu, kādu vi­ņam ik pa brīdim veltīja pavārs, ātri novēršot acis ikreiz, kad Tomass palūkojās pretī.