Labirinta gūstā

Viņš satvēra vienu no stigām un vairākas reizes aptina to Albija labajai rokai. Liāna sniedzās tikai līdz zemei, tāpēc, lai tas izdotos, viņam nācās pacelt zēna ķermeni pēc iespējas augstāk. Apmetis vairākas cilpas, viņš sasēja kārtīgu mezglu, pēc tam ķērās pie nākamās liānas un atkārtoja tās pašas dar­bības ar Albija kreiso roku, tad ar abām kājām, katru stingri nosiedams. Tomass nedaudz bažījās, vai tādējādi nenosprostos klajumnieka asinsriti, bet nosprieda, ka ir vērts riskēt.

Cenšoties aizgaiņāt uzmācīgās šaubas par savas ieceres izdošanos, Tomass turpināja darboties. Nu bija pienākusi kārta viņam pašam.

Ar abām rokām satvēris vienu no liānām, kas karājās tie­ši virs piesietā Albija ķermeņa, viņš sāka kāpt. Tvirtās, gaļī­gās efeju lapas palīdzēja plaukstām neslīdēt lejup, un viņš ar prieku konstatēja, ka akmenī ir gana daudz plaisu, kas kalpo par lielisku atbalstu kājām. Tomass iedomājās, cik viegli tas būtu, ja vien…

Viņš neļāva sev pabeigt šo domu. Par Albija pamešanu nevarēja būt ne runas.

Pakāpies apmēram metru virs vadoņa, Tomass pagrāba citu liānu, vairākas reizes aptina sev ap krūtīm un cieši no­sēja, savelkot zem padusēm. Tad viņš uzmanīgi palaida vaļā abas rokas un ļāva ķermenim iekārties liānā, pirms tam sta­bili atbalstījies ar pēdu purngaliem sienas plaisā. Augs iztu­rēja, un Tomass atviegloti uzelpoja.

Tagad bija kārta pašam grūtākajam.

Viņš karājās tieši pa vidu starp četrām stingri nostieptām liānām, kuras zemāk bija piestiprinātas Albija locītavām. Sa­tvēris kreisajai kājai piesieto, Tomass mēģināja vilkt to aug­šup. Viņš padevās jau pēc pārdesmit centimetriem. Albijs bija pārāk smags. Tas nebija Tomasam pa spēkam.

Viņš nokāpa atpakaļ uz Labirinta grīdas un nosprieda, ka tā vietā, lai vilktu augšup, prātīgāk būtu stumt no apak­šas. Lai pārbaudītu savu ieceri, viņš sākumā mēģināja pacelt Albiju tikai par pusmetru un pakāpeniski, vienu ekstremitāti pēc otras. Vispirms pastūma augšup kreiso kāju, tad aptina tai jaunu liānu. Pēc tam labo. Kad abas kājas bija droši pie­sietas, Tomass atkārtoja to pašu ar Albija rokām vispirms labo, tad kreiso.

Tomass elsodams pakāpās atpakaļ, lai novērtētu situāciju.

Albijs karājās liānās, neizrādot nekādas dzīvības pazī­mes, bet nu jau metru augstāk nekā pirms piecām minūtēm.

Trokšņi Labirintā nemitējās. Dūkoņa. Klikšķi. Žvadzoņa. Vaidi. Tomasam šķita, ka viņš redz vairākus sarkanas gais­mas uzplaiksnījumus pa kreisi no sevis. Bēdneši tuvojās, un nu jau vairs nebija šaubu, ka to ir vairāk nekā viens.

Viņš turpināja iesākto.

Izmantojot to pašu metodi, pa vienai paceļot katru kāju un roku, Tomass lēnām virzījās augšup gar sienu. Vispirms viņš parāpās tieši zem Albija, aptina sev ap krūtīm liānu, tad pa vie­nam loceklim pastūma zēnu, cik augstu vien spēja, un kārtīgi nosaitēja ar vīnstīgām. Pēc tam atkārtoja šo procesu vēlreiz.

Pakāpās, aptina, pastūma, nosēja.

Pakāpās, aptina, pastūma, nosēja. Labi, ka bēdneši Labi­rintā nemaz tik ātri nepārvietojās, dodot viņam nedaudz laika.

Soli pa solim, pa mazam gabaliņam Tomass cēla Albiju aizvien augstāk. Tas prasīja neiedomājamu piepūli; katra ie­elpa nāca ar grūtībām, viņa ādu no vienas vietas klāja sviedri. Mitrās plaukstas sāka slīdēt pa vīteņa stīgām. Pēdas smeldza no nepārtrauktās balstīšanās akmens plaisās. Necilvēcīgās, asinis stindzinošās bēdnešu skaņas turpināja tuvoties. Tomēr Tomass nepadevās.

Apmēram desmit metrus virs zemes viņš apstājās un ie­kārās ap krūtīm apsietajā liānā. Ar nogurušajām, nejūtīgajām rokām atgrūdies no sienas, Tomass pagriezās pret Labirintu. Katru viņa ķermeņa šūnu pārņēma vēl nepieredzēts spēku izsīkums. Sāpēja visas maliņas, muskuļi trīcēja no pārpūles. Viss. Viņš vairs nespēja pakustināt Albiju ne par mata tiesu. Te viņi slēpsies. Vai aizstāvēsies.

Tomass zināja, ka sasniegt sienas virsotni nav nekādu iz­redžu viņš vienīgi cerēja, ka bēdneši vai nu nespēj paskatī­ties, vai neskatīsies uz augšu. Sliktākajā gadījumā viņš cerēja, ka, esot augstākā vietā, varēs atkauties no tiem pa vienam tā vietā, lai cīnītos ar skaitlisku pārspēku uz zemes.

Tomasam nebija ne jausmas, kas viņu sagaida; viņš pat nezināja, vai sagaidīs rītdienu. Šeit, efejās iekārtiem, viņiem ar Albiju bija lemts stāties pretī savam liktenim.

Pagāja vēl pāris minūtes, pirms Tomass uz Labirinta sie­nas gaiteņa galā ieraudzīja atspīdam pirmās gaismas. Šaus­minošajām skaņām, kas bija tuvojušās visu pēdējo stundu, pievienojās spalga, mehāniska kaukoņa, kas atgādināja tra­kojoša robota kaujas saucienu.

Viņa uzmanību piesaistīja sarkanas gaismas uzplaiksnī­jums uz sienas pa kreisi. Tomass pagrieza galvu un gandrīz iekliedzās tikai pāris sprīžu attālumā no viņa sejas atradās spiegvabole. Garie, tievie taustekļi spraucās cauri efejām un kaut kādā veidā turēja to pie sienas. Acs vietā mirdzošā sar­kanā uguntiņa bija kā maza saule pārāk spilgta, lai uz to skatītos neapžilbstot. Tomass samiedza acis un centās foku­sēt skatienu uz vaboles ķermeni.