Labirinta gūstā

Trokšņi kļuva skaļāki. Mehānisko dūkoņu caurvija rit­miski švirksti un graboņa, kas atgādināja sarūsējušu iekārtu ķēžu tarkšķus vecā, nolaistā rūpnīcā. Gaisā uzvēdīja degošas mašīneļļas smaka. Tomass no tiesas nespēja iztēloties, kas viņu sagaida. Viņš bija redzējis bēdnesi jau agrāk, bet tikai uz īsu brīdi un caur noputējuša loga stiklu. Ko tie ar viņu darīs? Cik ilgi viņš noturēsies?

Izbeidz! Tomass sev pavēlēja. Viņš vairs nevarēja atļau­ties tērēt laiku, gaidot neredzamos briesmoņus un drebot par savu dzīvību.

Tomass pagriezās pret Albiju, kura nekustīgais ķermenis vēl aizvien balstījās pret akmens sienu nu jau vairs tikai melns siluets sabiezējušajā tumsā. Nometies ceļos, viņš sa­meklēja zēna kaklu un ar pirkstiem centās uztaustīt pulsu. Sajutis kaut ko vārgu, Tomass piespieda galvu vadoņa krū­tīm, kā to bija darījis Minjo.

Tuk-tuk… tuk-tuk… tuk-tuk…

Dzīvs.

Tomass piecēlās kājās un ar roku pārbrauca pierei, lai no­slaucītu sviedrus. Un tajā brīdī, tikai dažu sekunžu laikā, viņš pēkšņi kaut ko saprata par veco Tomasu. Par to Tomasu, kāds bijis agrāk.

Viņš nespētu pamest biedru nelaimē. Pat kādu tik kašķī­gu kā Albijs.

Tomass pieliecās un satvēra vadoni aiz abām rokām, tad notupās un pagriezies aplika tās ap savu kaklu no aizmugu­res. Uzvilcis nekustīgo ķermeni sev mugurā, viņš no visa spē­ka atspērās un, piepūlē iestenējies, mēģināja piecelties kājās.

Taču Tomass bija pārvērtējis savus spēkus un sabruka. Albijs nošļuka no viņa muguras un ar smagu būkšķi novēlās uz sāniem.

Biedējošās bēdnešu skaņas tuvojās ar katru sekundi, atbal­sodamās pret Labirinta drūmajām akmens sienām. Tomasam šķita, ka pamana attālas gaismas atspulgu naksnīgajās debesīs. Viņš nevēlējās sastapties ar šo skaņu un gaismas avotu klātienē.

Tomass izmēģināja jaunu pieeju atkal satvēra Albiju aiz rokām un sāka vilkt pa zemi. Taču vadoņa ķermenis bija neticami smags, un pietika ar kādiem trīs metriem, lai sa­prastu, ka nekas prātīgs no tā nesanāks. Turklāt uz kurieni gan Tomass viņu vilktu?

Grūžot un stumjot viņš nogādāja Albiju atpakaļ sākot­nējā vietā un vēlreiz pieslēja sēdus ar muguru pret akmens sienu blakus plaisai, kas norādīja uz ieeju Klajumā.

Tomass apsēdās blakus arī pats un, smagi elsdams, do­māja. Veroties tumšajās Labirinta ejās, zēns saspringti mek­lēja kādu risinājumu. Viņš gandrīz neko neredzēja, turklāt labi saprata, ka būtu muļķīgi klausīt Minjo teiktajam un kaut kur skriet, pat ja Albiju panest būtu iespējams. Risks apmal­dīties bija pārāk liels, turklāt varēja izrādīties, ka tā vietā, lai bēgtu no bēdnešiem, viņš patiesībā skrien tieši to ķetnās.

Viņš iedomājās par sienu un liānām. Minjo netika pa­skaidrojis, kāpēc, bet, spriežot pēc viņa sacītā, pa tām uzkāpt nebija iespējams. Tomēr…

Tomasa prātā brieda plāns. Tā izdošanās gan bija atkarī­ga no vēl neiepazītajām bēdnešu spējām, bet tas bija labākais, ko viņš spēja izdomāt.

Zēns pagājās pāris soļus gar sienu, līdz atrada vietu, kur efejas auga tik biezā slānī, ka gandrīz pilnībā nosedza akmens virsmu. Viņš pieliecās un satvēra plaukstā vienu no stīgām, kas stiepās līdz pašai zemei. Tā bija resnāka un stingrāka, nekā viņam bija šķitis varbūt pusotru centimetru diametrā. Tomass pavilka liānu uz savu pusi, un ar plīstoša papīra ska­ņu tā atdalījās no pārējās lapotnes. Neizlaižot stīgu no rokām, Tomass kāpās atpakaļ un apstājās trīs metrus no sienas, kad vairs neredzēja tās turpinājumu: tas slēpās tumsā virs galvas. Taču atsvabinātā auga daļa nekrita zemē, tātad kaut kur aug­šā tā turējās pietiekami stingri.

Brīdi vilcinājies, Tomass samierinājās ar nenovēršamo un no visa spēka parāva liānu.

Tā turējās.

Viņš paraustīja to vēlreiz. Tad vēl un vēl, ar abām rokām. Visbeidzot Tomass atrāva kājas no zemes un iekārās liānā ar visu svaru; viņa ķermenis aizšūpojās uz priekšu.

Efeja izturēja.

Tomass steidzīgi sāka raut stīgu pēc stīgas, iegūstot vir­kni kāpšanai derīgu virvju. Viņš pārbaudīja katru no tām, un visas izrādījās tikpat stipras kā pirmā. Nedaudz iedrošināts, Tomass devās atpakaļ pie Albija un aizvilka viņu līdz liānām.

No Labirinta puses atskanēja skaļš krakšķis, kam seko­ja drausmīgs saplacināta metāla troksnis. Tomass salēcās un apsviedās riņķī, paniski lūkodamies visos trīs virzienos, aizrāvies ar liānām, viņš uz mirkli bija izstūmis bēdnešus no savas apziņas. Neko vēl nevarēja redzēt, taču skaņas dūkoņa, švirkstoņa, spocīgie vaidi nepārprotami tuvojās. Arī apkārtne bija kļuvusi tik tikko manāmi gaišāka; To­mass spēja saskatīt vairāk Labirinta detaļu nekā pirms pāris minūtēm.

Viņš atcerējās savādās gaismas, ko tika redzējis caur logu kopā ar Ņūtu. Bēdneši vairs nebija tālu.

Tomass apspieda augošo paniku un ķērās pie darba.