Labirinta gūstā

Tomass bija sasniedzis mežu, kas aizņēma Klajuma dien­vidrietumu stūri. Tuvojoties retajiem, skeletiem līdzīgajiem kokiem tā ārmalā, viņu iztrūcināja pēkšņa kustība pie kājām, ko pavadīja ātra, mehāniska tikšķēšana. Palūkojies lejup, viņš pamanīja sauli atstarojamies no kaut kā metāliska uzvelka­mas rotaļu žurkas, kas žigli aizsteidzās viņam garām uz koku pudura pusi. Savādais radījums bija jau trīs metrus priekšā, kad Tomass saprata: tā nav nekāda žurka, bet vairāk atgādina ķirzaku ar vismaz sešām kājām, kas ātri pārvietoja iegareno, spīdīgo korpusu.

Spiegvabole. Tā viņi mūs novēro, Tomass atcerējās Albija vārdus.

Viņš pamanīja sarkanas gaismas atblāzmu uz zemes ra­dījuma priekšā. Šķita, ka tā nāk no spiegvaboles acīm. Lai gan veselais saprāts Tomasam teica, ka tā ir viņa zemapziņa, kas noteikti mēģina izspēlēt kādu joku, viņš varēja apzvērēt, ka redzējis uz tās ieapaļās muguras ar lieliem zaļiem burtiem iegravētu vārdu VELNS.

Kaut ko tik neparastu nevarēja atstāt bez ievērības. To­mass skriešus metās pakaļ veiklajam spiegam un jau pēc pāris sekundēm bija nonācis koku ielokā. Pasaule ap viņu satumsa.

10. nodaĻa

r

Tomasu pārsteidza tas, cik strauji nomainījās apgaismo­jums. No paša Klajuma mežs neizskatījās liels ne lielāks par hektāru. Bet koki tajā bija stāvi, resniem stumbriem un auga tik tuvu cits citam, ka biezā lapotne gandrīz pilnībā aizsedza debesis. Mežā valdīja tumša, zaļgana dūmaka it kā te, starp kokiem, jau sen būtu iestājies vakars un ritētu pēdējās mij­krēšļa minūtes. Tas bija vienlaikus skaisti un biedējoši.

Cik ātri vien spēdams, Tomass lauzās cauri biezoknim. Sīkie zariņi šaustīja seju, viņš paliecās sāņus, lai izvairītos no kāda zemāka zara, un gandrīz zaudēja līdzsvaru, bet pēdējā brīdī satvēra zaru un noturējās kājās. Zem pēdām čabēja bie­za lapu sega un krakšķēja krituši žagari.

Viņa acis bija piekaltas spiegvabolei, kas traucās pāri mīkstajam segumam arvien tālāk mežā. Jo dziļāk kukainis devās, jo spilgtāk tā sarkanā gaisma izcēlās uz apkārtējās krēslas fona.

Tomass, nepārtraukti izvairīdamies no šķēršļiem, bija noskrējis kādus desmit vai piecpadsmit metrus, un ar katru sekundi arvien vairāk atpalika. Pēkšņi spiegvabole uzlēca uz paresnāka koka stumbra un tikpat veikli traucās pa to aug­šā. Kad Tomass sasniedza koku, no radījuma vairs nebija ne miņas, tas bija pazudis dziļi zaļajā lapotnē un vairs nekādi nelika sevi manīt.

Nešķīstenim bija izdevies aizmukt.

-    Bļāviens! Tomass pa jokam pie sevis nolamājās. Gan­drīz pa jokam. Lai cik savādi tas šķistu, vārds nāca pār lūpām tik dabiski, it kā viņš jau daļēji būtu pārņēmis klajumnieku žargonu.

Kaut kur pa labi no Tomasa skaļi pārlūza zars. Viņš pa­grieza galvu trokšņa virzienā un ar aizturētu elpu klausījās.

Atskanēja vēl viens krakšķis, šoreiz skaļāks, it kā kāds būtu pret celi pārlauzis koka nūju.

-    Kas tur ir? Tomass iesaucās, baiļu trīsām pārskrienot skaustam. Balss atdūrās kuplajā lapotnē virs galvas un noslā­pa biezoknī. Viņš sastindzis stāvēja uz vietas, līdz apkārt viss noklusa. Bija dzirdama tikai putnu svilpošana kaut kur tālu­mā. Neviens neatsaucās. Nebija dzirdams vairs ne mazākais troksnītis.

Daudz nedomādams, Tomass devās uz to pusi, no ku­ras bija atskanējuši zaru brakšķi. Viņš necentās slēpt savu pārvietošanos, bet braši spraucās cauri zariem, ļaujot tiem ar švīkstu atgriezties agrākajā stāvoklī. Lai spētu orientē­ties pieaugošajā pustumsā, bija jāpiemiedz acis. Tomass ie­domājās, ka tagad lieti noderētu kabatas lukturītis, un tūlīt aptvēra, ka tas ir kārtējais piemērs viņa atmiņas zuduma sa­vādajai dabai. Jau atkal viņš zināja kāda priekšmeta pielieto­jumu, bet nespēja to saistīt ne ar laiku, ne ar vietu, ne ar kādu cilvēku vai notikumu. Tas bija kaitinoši.

Vai te kāds ir? Tomass vēlreiz iesaucās. Viņš jutās ne­daudz mierīgāk, jo troksnis nebija atkārtojies. Iespējams, ka tas bija kāds dzīvnieks, varbūt cita spiegvabole. Tas esmu es, Tomass! viņš drošības pēc piemetināja. Jauniņais… Tas ir, vakardienas jauniņais! Tomass saviebās un noskurinājās, cerēdams, ka tur tiešām neviena nav. Viņš izklausījās pēc pil­nīga idiota.

Arī šoreiz neviens neatsaucās.

Tomass apmeta līkumu ap lielu ozolu un apstājās kā iemiets. Pār mugurkaulu pārskrēja šermuļi. Viņš bija nonācis kapos.

Tie atradās nelielā izcirtumā, kas aizņēma ne vairāk par desmit kvadrātmetriem. Biezs ložņājošu, lapām bagātu nezā­ļu slānis klāja zemi, no kuras spraucās vairāki pavirši darināti krusti, kuru funkciju pildīja divi parasti ar atskabargainām vīteņu stīgām kopā sasieti koka gabali. Krusti bija nokrāsoti balti, bet šķita, ka tas darīts lielā steigā vietām cauri spīdē­ja kails koks un daudzviet karājās sakaltušas krāsas pilieni. Šķērskokos bija iegrebti apbedīto vārdi.