Labirinta gūstā

šie vārdi pārsteigs. Tieši tagad.

-    Nu, un? Tomass ieskatījās ciešāk Ņūta sejā un saprata, ka tas, kas sākotnēji viņam šķita miers, patiesībā bija neticība iespējams, pat uzbudinājums.

-    Nu, un? Ņūtam atkārās žoklis. Jefiņ, mums nekad nav bijis vairāk par vienu jauniņo mēneša laikā kur nu vēl divas dienas pēc kārtas!

To pateicis, viņš steigšus aizmetās Mājokļa virzienā.

8. NODAĻA

f

Pēc divām nepārtrauktas kaukšanas minūtēm sirēna bei­dzot apklusa. Tikmēr pagalma vidū pie dzelzs durvīm, pa kurām Tomass vakar bija ieradies Klajumā, pulcējās zēnu bars. Vakar? Šī doma viņu pārsteidza. Vai tas tiešām notika tik nesen?

Kāds piebikstīja viņam pie elkoņa. Tas bija Čaks.

-    Kā sviežas, zaļknābi? zeņķis vaicāja.

-    Labi, Tomass atbildēja, lai gan nekas nevarēja būt tā­lāk no patiesības. Viņš parādīja uz Kastes durvīm. Par ko tāds tracis? Vai tad jūs visi te neieradāties tādā veidā?

-    īsti nezinu. Čaks paraustīja plecus. Acīmredzot līdz šim tas notika vairāk vai mazāk regulāri. Reizi mēnesī, katru mēnesi vienā un tajā pašā dienā. Varbūt kādam tur pielēcis, ka tu esi viens vienīgs pārpratums, un nu tie sūta kādu citu tavā vietā. Viņš iedunkāja ar elkoni Tomasam ribās un ieķiķinājās smalkā balsī. Nesaprotamā kārtā Čaka vieglprātīgā attieksme tikai vairoja Tomasa simpātijas pret zēnu.

Viņš uzmeta savam jaunajam draugam samāksloti dus­mīgu skatienu. Tu mani tracini. Nopietni.

-    Tas nekas, mēs taču esam draugi, vai ne? Čaks iesmē­jās, nu jau pilnā balsī, kas vairāk atgādināja sivēna kviekšanu.

-    Izskatās, ka man nemaz nav izvēles. Patiesībā jau vi­ņam tiešām vajadzēja draugu, un Čakam nebija ne vainas.

Zeņķis apmierināti sakrustoja rokas. Prieks, ka esam vienojušies, zaļknābi. Tādā vietā kā šī draugi nevienam ne­nāk par ļaunu.

Tomass pa jokam sagrāba viņu aiz apkakles. Labi, draugs, tad sauc mani īstajā vārdā par Tomasu! Citādi, kad Kaste būs prom, iemetīšu tevi tajā caurumā… Te zēna prā­tā negaidīti iešāvās kāda doma un viņš palaida Čaku vaļā. Pag, vai jūs esat mēģinājuši…

-    Esam, Čaks pārtrauca Tomasu, pirms tas bija pabei­dzis jautājumu.

-    Ko tad?

-    Nobraukt lejā ar Kasti pēc tam, kad tā kaut ko piegādā­jusi, Čaks atbildēja. Nekas nesanāca. Tā nekustas, kamēr nav pilnīgi tukša.

Tomass atminējās, ka Albijs bija teicis tieši to pašu. To es jau zināju. Bet vai esat…

-    Esam.

Tomass gandrīz ievaidējās. Tas sāka kļūt kaitinoši. Ve­cīt, ar tevi nav iespējams sarunāties. Ko esat?

-     Mēģinājuši nolaisties šahtā pēc tam, kad Kaste ir aiz­braukusi. Nesanāk. Durvis var atvērt, bet zem tām nekā nav, tikai tumsa un tukšums. Ne virves, ne troses, nekā. Tukšums.

Viņš nespēja tam noticēt. Bet vai… -Jā.

Šoreiz Tomass iekunkstējās pa īstam. Nu? Ko?

-    Mēģinājām mest šahtā dažādas lietas. Nedzirdējām, ka tās sasniegtu dibenu. Tai jābūt nenormāli dziļai.

Tomass mirkli paklusēja, pirms uzdeva nākamo jautājumu, nevēlēdamies atkal tikt pārtraukts pusvārdā. Tu proti lasīt do­mas, vai? viņš iejautājās ar iespējami lielāku sarkasmu balsi.

-    Nē, es vienkārši esmu ģēnijs. Čaks piemiedza viņam ar aci.

-    Čak, nekad vairs nemiedz man ar aci, Tomass to tei­ca ar smaidu. Jā, puika bija nedaudz kaitinošs, bet kaut kādā veidā viņš lika situācijai izskatīties mazāk briesmīgai. Tomass dziļi ievilka elpu un palūkojās uz pūli, kas drūzmējās pie Kas­tes. Pēc cik ilga laika tā ierodas?

-    Parasti kādu pusstundu pēc sirēnas.

Tomass uz mirkli aizdomājās. Noteikti bija jābūt kaut kam tādam, ko viņi vēl nav izmēģinājuši. Nevar taču būt, ka šahta ir bezdibenis. Vai esat… Tomass ieturēja pauzi, gai­dot, ka atkal tiks pārtrauks, bet Čaks klusēja. Vai esat mē­ģinājuši izgatavot virvi?

-     Jā, viņi mēģināja. No liānām, tik garu, cik vien iespē­jams. Teiksim tā, šis eksperiments nebeidzās diez ko labi.

-     Kā to saprast? Tomass vaicāja, nespēdams iedomā­ties, kas sekos šoreiz.

-    Manis tad te vēl nebija, bet, cik zinu, zēns, kurš pieteicās kāpt šahtā, netika tālāk par trīs metriem, kad gaisā nošvīkstēja kaut kas ass un pārgrieza viņu uz pusēm.

-    Ko? Tomass iesmējās. Tam nu gan es neticu.

-    Ak tā, gudriniek? Es pats savām acīm redzēju tā nabaga kaulus. Pārgriezts uz pusēm pa tīro, kā ar nazi caur sviestu. Viņu speciāli glabā kastē par brīdinājumu, lai kādam nākot­nē neienāktu prātā to mēģināt vēlreiz.

Tomass gaidīja, ka Čaks sāks smieties vai vismaz pasmai­dīs. Tam noteikti bija jābūt jokam. Kur gan tas dzirdēts, ka kādu tā vienkārši pārgrieztu uz pusēm? Bet Čaka sejā nepa­kustējās ne vaibsts. Tu nejoko?

-    Es neesmu melis, zaļ… Tomas. Čaks nopietni uz viņu palūkojās. Nāc, iesim tuvāk. Paskatīsimies, ko mums tur atsūtījuši. Nespēju noticēt, ka tev, klunkšķpauri, jābūt par zaļknābi tikai vienu dienu.

Ejot Tomass uzdeva vēl pēdējo jautājumu, kas viņam ie­nāca prātā: Kā jūs zināt, ka tur ir jauniņais, nevis tikai kaut kādas mantas?

-     Tad neskanētu sirēna, Čaks atbildēja. Piegāde no­tiek reizi nedēļā, vienā un tajā pašā laikā. Paskat… Viņš ap­stājās un norādīja uz kādu pūlī. Tur stāvēja Gallijs un naidīgi blenza viņiem virsū.